Būt kopā virtuvē - ar tautu, vistām un ielas meitām. Gundega Repše "Rakstnieku pavārgrāmata"

Gundegai Repšei šogad jau ir izdotas trīs grāmatas, no kurām divas prezentē rakstnieku personiskas izjūtas, pieredzi dzīvē, Latvijas vēstures notikumos, sadzīviskās situācijās ar citiem rakstniekiem, kā arī gluži ikdienišķi būtiskus momentus. Lasot G. Repšes apdarē sakrāto recepšu grāmatu, parādās aspekti, kas mulsina, – vairākus ēdienus nevar nemaz tik vienkārši pagatavot! Var gūt ieskatu rakstnieku virtuvē, receptēm neesot detalizētām. Tās drīzāk ir jāuztver kā izjūtu stīga, pavediens, kas mūs pieved tuvāk rakstniekiem kā „tautas” cilvēkiem. G. Repšes tēlotā virtuve ir plaša telpa, un tā ir bagāta ar dažāda veida ēdieniem – katrs no tiem patiesībā atspoguļo konkrētu maltītes pagatavošanas manieri. Bet viss recepšu krājums – iedvesmo eksperimentēt. G. Repšes iespaidā students var ierasties mājās ar diviem lieliem iepirkuma maisiem, iztērējot teju vai divdesmit latus, lai iepazītos ar mūsu gara talantu ikdienas un godu maltītēm... Pirms recepšu grāmatas atvēršanas, biju iedomājusies un cerēju, ka iepazīšos ar superdiētu ieteikumiem rakstniekiem un rakstošajiem, kuriem, pēc N. Ikstenas vārdiem, no rakstīšanas paliekot plakans dibens, proti, no darba ar tekstiem gribot vai negribot radošs cilvēks pieņemas svarā. Izkrāmējusi maisus, realizēju pāris receptes un rezultātus salīdzināju ar konkrētiem rakstnieku/pavāru darbiem. G. Repše apgalvo, ka „rakstnieku pavārgrāmatu var lasīt kā ceļvedi uz rakstnieku daiļradi un viņu personībām”. Ēdienu garšā, smaržā, garšvielu buķetē varot iepazīties ar to izjūtu niansi, kas saistīts ar noteiktu literāru darbu. Ja t.s. “maukas” jeb viens no „Beatrises gultas stāstu” autores Daces Rukšānes iemīļotajiem ēdieniem ir bezgala eļļains kartupeļu un burkānu mikslis ar ķiplokiem, ir jājautā, vai rakstnieces darba varone patiešām būtu bijusi gatava ēst ķiplokus, lai pēc tam varētu satikt savu princi zelta zirgā, ar ko pavadīt atlikušo dzīvi..? Vai arī jārunā par D. Rukšāni kā par personību, kurai pašai nav savas delikatešu garšu buķetes, vienīgi apziņā klejojošas vīrišķīgo, izsalkušo, nepaēdināto veču iegribas, kas viņu mazohistiski uzbudina. Trāpīgs šķiet pašas D. Rukšānes sacītais, ka gadījumos, kad viņa atrod gaļā kaut vienu lenteņa finnu, viņa uz bēdām sadzeras kefīru ar zaļumiem un ķiplokiem. Savukārt Liānas Langas grāmatā pārstāvētie Tabulē salāti ir iekšēji un pat personīgi satricinoši – gluži emocionāli, personiski, dziļi, izjusti – pat sāpīgi. Iedomājieties – ēst prosu, kas ir putraimiem līdzīga masa un varētu nešķist nekas ievērojams, bet liek garšas kārpiņām saskarties ar salātos iekļauto garšaugu miksli, citronu sulu, lai ēdājam uzvēdī viegla, svaiga un sazina kāpēc smeldzīga sajūta. Latvieši kā nevainīgi, aizsargājami, trausli, smalki, apskaujami un žēlojami. Norijot kumosu, nav zināms, kas ir tā smeldzīgā iekšējā sajūta, kura it kā sūrst un kā skābe izēd iekšas, bet nav iespējams neko šai sajūtai padarīt – jo tā ir ikdienas latviešu maize, ar ko katram no mums ir jāsadzīvo. Tāpat uzrunā un emocionāli aizskar Gundara Ignata stāstu un ēdienu izjūtas satuvinājums. Zinot, ka viņš raksta par trušiem, vistām, cūkām, to kaušanu un tamlīdzīgiem procesiem, jālasa arī viņa receptes. Vieglāk paliks, īpaši veģetāriešiem. Kāpēc tā? Var rasties iespaids, ka cilvēkam ir grūti, ja viņš bērnībā, piemēram, ir mīlīgi apčubinājis trusi, barojis to ar zāles stiebriem ik dienas, vai arī redzējis, kā piedzimst mazie trusēni un kā tie izaug, lai pēc tam vectēvs tos ar mierīgu sirdi varētu nogalināt. Lasot G. Ignata stāstus (pagaidām tikai vienā krājumā - “Bez jakas” (2009)), brīžiem liekas, ka autors nāk mājās pat gandarīts ar vectēva nokauto vistas ķermeni spainī un arī ar kaifu vēro, kā vecmamma no darinātā cauruma vistas krūtī ķeksē ārā vistas iekšas: rakstnieks detaļās, bet bez smalkas emocionalitātes atklāj procesu. Zināms jūtu trūkums atspoguļojas arī jaunā rakstnieka receptē vistas filejai ar dārzeņiem: „Sagriež vistas fileju, apcep. Sagriež tomātus un papriku, pieliek vistai. Visu kopā pasautē, pievieno tomātu mērci. Pasniedz ar rīsiem.” Bez šaubām, daļa no receptēm ir rakstnieku ikdiena un viņi necenšas apliecināt to sarežģītības pakāpi. Latviešu literatūras lasītājam tomēr gribētos vairāk iepazīties ar detaļām, norādēm gatavošanā, lai varētu pietuvoties rakstnieku virtuves tradīcijām. Grāmatā ir iekļauti arī fragmenti no rakstnieku gara darbiem, kas rada noteiktu noskaņu kopā ar nelielām intervijām par ēdiena gatavošanas pieredzi, bērnības atmiņām pie vecvecākiem, saskarsmi ar latviešu un citu kultūru virtuvi... Uzrunājošs ir arī Vitas Lēnertes vāka noformējums, kas atklāj principu – pavārmāksla ir tāda pati kā rakstnieka darbs, un tās ir vērtības, kas var noturēt cilvēkus pie dzīvības. Gundega Repše ir rakstniece, kas nirst cilvēcības meklējumos, un rakstnieku pavārgrāmata ir viens no šiem ceļiem, ar kura palīdzību arī lasītājs var apgarotā veidā doties viņai līdzi.