Akadēmiskais centrs
„Garšas fizioloģijas” izdošana tieši šeit un tagad, protams, ir arī stratēģiski pamatota. Mūsdienu patērētāju un ātrās ēdināšanas kultūra pēdējās dekādēs ir radījusi savu prettendenci – mācēt gatavot ēst, interesēties par kulināriju (lat. “virtuves māksla” - culīnāria (ars)) un gastronomiju (grieķu “kuņģis” - γαστήρ; pēta sakaru starp kultūru un ēdienu) mūsdienās jau atkal ir moderni – gluži kā autora pasāžā par Franciju, kur smalki audzinātām dāmām gatavošana ir nevis izdzīvošanas, bet stila jautājums.
ASV šo tendenci saista ar tā saukto fūdiju subkultūru – ļaužu grupu, kas atdzīvina lēnas gatavošanas un maltītes izbaudīšanas mākslu, pretojoties industrijas ražotā gatavā ēdiena vilinājumam. Arī Latvijā, ko gatavo ēdienu ražošanas industrija gan tik smagi nav skārusi, gaumīga gatavošana un eleganta vakariņošana ar draugiem ir aktuāla – kā pretošanās dzīves steigai vai arī kā rietumnieku galda kultūras ietekmes rezultāts.
Šajā ziņā “Garšas fizioloģija” mazliet atgādina mākslas katalogu – tās vieta ir uz žurnālgaldiņa, lai nepiemirstos to iedvesmai un ierosminājumam pašķirstīt pirms vakariņošanas vai – vēl labāk – jau pirms došanās iepirkties. Latvijā tā ir iznākusi kā ‘stila’ literatūra, kuras iegāde, lasīšana un apspriešana ir noteikta dzīvesveida sastāvdaļa. Tāpēc zināmā mērā pats grāmatas teksts, autora meditācijas manī, godīgi sakot, neizsauca (varbūt gaidīto) sajūsmu. Iespējams, daudzi Brijā-Savarēna pārspriedumi ir novecojuši, izmēģināšanai neiespējami vai arī lasītāja ekspektācijas vienkārši ir pārāk augstas. Un, lai arī reklāmas liek domāt, ka grāmatā lasītāju sagaida domugraudu pārpilnība, patiesībā tajā ir tikai daži, lai arī trāpīgi ‘aforismi par dzīvi’, turklāt autora ‘anekdotes’, nemaz nav tik smieklīgas. Tomēr jāatzīst, ka grāmata iedarbojas maģiski – tā tik un tā patīk savā kopumā.
Grāmata var patikt kā Ziemassvētku vai Lieldienu dāvana, kuras nodoms ir nevis informēt vai izklaidēt, bet atgādināt, jo “Garšas fizioloģija” aizved savu lasītāju nedaudz piemirstā pasaulē. Šodien, kad cilvēka attiecības ar savu ķermeni bieži ir problemātiskas un svārstās starp skrupulozu pašdisciplīnu, ko pavada resentiments par neizbaudīto dzīvi un vaļīgu hedonismu, kam seko miesas pagurums un dvēselisks nemiers, šī grāmata ielaiž mūs atpakaļ vienkāršākā laikā, kad cilvēka attiecības ar baudu vēl nenoslogo pārspīlētās rūpēs par ķemeņa veselīgumu ieturētas diētas vai – gluži otrādi – nevērīgā steigā ieturētas kalorijām pārbagātas ātro uzkodu ēdienreizes. Tas ir harmoniskāks laiks, kad maltītei tiek atvēlēts vairāk laika un rūpju, vakariņošana nesaistās ar obligāto vakara ziņu noskatīšanos televīzijā, brokastis nepārmāc svaigu e-pastu lasīšana un pusdienas vēl nav izmirušas ikdienas steigas jūklī.
Mūsdienu sliņķim, kurš varbūt satraucas, ka lielu daļu sava brīvā laika bezjēdzīgi „nobumbulē” pie televizora vai viedtālruņa ekrāna, “Garšas fizioloģija” atgādina, ka arī 19. gs. pārtikušie ļaudis ļāvās ikdienišķam slinkumam. Tāpēc der atcerēties, ka tikpat laiski laiks tiktu pavadīts arī ērā pirms datoriem, TV un telefoniem, kurus būtu aizstājušas gandrīz izvirtīgi ilgas maltītes un aizrautīgas kāršu spēles.
Darbaholiķim grāmata turpretī atgādina par visām laiskošanās un jautrošanās priekšrocībām. Šo civilizācijas sasniegumu – laiskošanos – Brijā-Savarēns asprātīgi apskata, rakstot par viesošanās mākslu un medību launagiem, tām burvīgajām dienām un naktīm, kad viena ēdienreize bieži pārtapusi nākamajā.
“Garšas fizioloģija” liek atcerēties tādu jēdzienu kā gardēdība – tā nav vienādojama ar pierīšanos vai žūpību, un vakariņošana, kas neaprobežojas ar dzīvības uzturēšanas procesu. Lasiet Brijā-Savarēnu, ja esat aizmirsuši, cik patīkama mēdz būt pārdomāta atpūta un cik dabiska ir Jūsu vēlme atpūsties, laiskoties un viesoties un pāri visam – patiesi garšīgi paēst!
