Viņpus varavīksnes. Egīls Venters „Mainīgā intervence”

Tomēr, nereti lasot tekstu, kaut kur apziņā paliek ņurdošais, kliedzošais vai kritiskais vērojums – titula neatbilsme darba saturam kopumā. Tā gadās, ja titulā ir pateikts par daudz, par maz, un varbūt pateikts vispār kaut kas ārpus laika un telpas. Egīla Ventera gadījums ir ievērojami atšķirīgs. Jau šķietami mulsinošais vārdu salikums mainīgā intervence provocē ikvienu lasītāju pieļaut visdažādākās versijas par to, kas īsti slēpjas šajā prozas grāmatā. Gluži vai kā latviešu Kortāsars, Venters piedāvā palūkoties uz dzīvi kā spēli, kas likumsakarīgi padara pašu grāmatu par spēli, lasītāju – par autora spēles dalībnieku līdztekus izmētātajiem darba varoņiem tikpat izkaisītajā kompozīcijā. Intervence, vienkāršajā tautas valodā runājot, ir iejaukšanās. Turklāt autors ir piesolījis tās mainību; tātad jāgatavojas ne mazums manipulācijām. Šeit gan būtu kas jābilst arī par cita veida „manipulācijām”. Pirmkārt, darba pieteikums vai „reklāma”. Tas jau būtu otrais gadījums 2012. gadā, kad apgāds „Dienas grāmata” izgāžas ar neveiksmīgām anotācijām – līdzīgi kā Ingas Žoludes „Sarkanie bērni”, arī Ventera grāmata tiek padarīta par teju vai futūristisku, antiutopisku zinātniskās fantastikas bojeviku, kas lielu daļu lasītāju nepelnīti atgrūž, pirms tie dod iespēju grāmatai pašai sevi atsvērt. Otrkārt, vajadzētu ņemt vērā grāmatas mulsinošo vizuālo noformējumu. Nu neiet tas kopā ar saturu – un par to ir spējīgs pārliecināties ikviens, kurš grāmatu būtu ar mieru lasīt tālāk par pirmo nodaļu. Ventera sestā prozas grāmata ir pietiekami sižetiski (varētu pat teikt – žanriski!) daudzveidīga, lai to acīmredzot būtu sarežģīti pasniegt tikai kādā vienā un ne citādā veidā. Tas ir stāsts par vilšanos, un arī tieši pretēji – par galēju pašpietiekamību, kas emocionāli spēcīgi noslēdz darbu. Zelatona un Skolotāja attiecību tēlojums ir veiksmīgi veidots, jo ar retoriskajiem dialogiem būtībā parāda dažādu filozofijas skolu sadursmes, kas pārstāvētas diezgan plašā spektrā: atsaukšanās uz Augustīnu, Bībeli, austrumu filozofiju utt. Šeit viltīgi iekodēts klasisks iniciācijas modulis – skolnieks caur savu nesapratni un maldiem atskārst, ka skolotājs tam nespēj un nespēs palīdzēt; savukārt „objektīvā realitāte” tiek rādīta kā netverams un disharmonisks laiks, kurā tikpat labi slēpjas absolūtas pilnības potenciāls: „Mēs tiekam dziedināti laikā, kad mums šķiet – nekas nenotiek.” (14) Tātad no vienas puses tiek radīta pārcilvēcīgu tēlu sistēma netipiskos (iracionālos) apstākļos, kas patiesībā reprezentē tieši viscilvēciskāko no visa – vājības, šaubas un neziņu. Līdz ar to pirmās nodaļas (ja to par tādu varam dēvēt) personāžs un sižets patiesībā funkcionē kā fons, uz kura veiksmīgi projicētas autora ambīcijas – dialoga formā pasniegti dažādi domu graudi. Venteru interesē ideālā/iedomātā un dzīves realitātes sadursmes. Pagātne „Mainīgās intervences” pasaulē uzvar tagadni vai pat nākotni, jo tās vēl nav gatavas, faktiski pat ir ievainojamas ar visu savu „jauno”, savukārt šis jaunais izrādās labi aizmirsts vecais: „Mentors uzdāvina māceklim skaņuplati. (..) Pārnācis mājās, Z. atklāj, ka nav, uz kā dāvanu atskaņot. Tāpēc viņš klausās mūziku, ko paņēmis līdzi no agrākās dzīves uz planētas Zeme. Vecais cilvēks atkal ir uzvarējis.” (18) Grāmatas pirmā daļa salīdzinoši bieži funkcionēs kā tēzes/antitēzes fundaments, kas arīdzan ir apsveicama tehnika darba kompozīcijas vienošanā (atcerieties – tā taču ir mainīgā intervence!). Piemēram, paturot prātā tādu skumji determinējošu atziņu kā „atgriešanās pagātnē nav iespējama” (30), darba noslēgumā pārliecināsimies par gluži ko pretēju. Kārtējais intervences uzlidojums, nu jau nedaudz nopietnāka autora spēle un attiecīgi lasītāja apbalvojums. Noteikti būtu jābilst, ka Venteram būtiskas kļūst arī eksistenciālās noskaņas; cilvēka dzīves mazums Visuma un laika priekšā faktiski ir grāmatas vadmotīvs, kaut arī tiešā veidā uzsvērts tikai atsevišķos gadījumos: „No baltās svītras, ko zilajās vasaras debesīs ievelk lidmašīna, pēc piecām klusuma minūtēm nav ne vēsts. Tāda ir arī mūsu dzīve.” (21) Arī caur „Mainīgo intervenci” vijas vadmotīvs, kurš savstarpēji vieno ne tikai sašķeltos stāstiņus vai nodaļas, bet arīdzan iepriekšējos autora darbus. Atkāpjoties no abstrakti futūristiskām noskaņām, Venters lasītāju ieved 90. gadu Latvijā ar visu tās tipisko esenci – noziedzību, pārkairināto (nebaidīsimies teikt – garā vājo) postpadomju cilvēku, zemessargu plānprātībām utt. Fakta un fikcijas kaleidoskopiskais tvērums paradoksālā veidā attālina tēlotos notikumus no iepriekš minētās rotaļīgās spēles estētikas, drīzāk pietuvina ļoti tumšam, kriminālam un psiholoģiski smagam stāstam, kas vietumis pat atgādina Andra Grūtupa „Maniaku”. Tēlu eksotiskie īpašvārdi un šķietami mītiskā izcelsme (sevišķi impozants ir vienacainais noziedznieks Valdemārs Kleins jeb Ciklops) it kā attālina lasītāju no Latvijas vides, kaut arī vienlaikus izteikti tiek uzsvērta konkrēta Kurzemes mazpilsētas nolemtība; savukārt „nozieguma un soda” problemātika šeit bieži risināta teju vai faustiskā estētikā. Padomju mantojums – 60. gadu automašīnas un paralēlie sapņi par amerikāņu kadiljakiem arī norāda uz konfliktu starp laiku, realitāti un iedomām – visu, kas vienlaikus pastāv kaut kur „viņpus varavīksnes”. Pasāža „Nedzer akla cilvēka nestu pienu” ne tikai lasītājam atklās, kādēļ patiešām nevajadzētu dzert akla cilvēka nestu pienu, bet arī liks tālākus pamatus sašķeltības noskaņai – to ļauj dramaturģiskā formā darināts teksts, kas arī ir autora veiksme. Šoreiz personu īpašvārdi no eksotiskiem jau kļuvuši par absurdiem, un tieši tas norāda uz šo tēlu absurdo eksistenci, meliem un mākslīgo identitāti. Tas savukārt arvien vairāk stiprina teju vai mītisko laimīgās senatnes konceptu – padara pagātni par laiku, kurā viss un visi bija patiesāks. Spēlēšanās ar laiku ir Ventera jājamzirdziņš – autors tīksminās par laika paradoksālo iedabu: no vienas puses pagātne ir šķietami laimīgais laiks (kaut arī slēpj sevī ne mazums tumsas), no otras puses „pagātnei nav ko meklēt šodienā” un „atmiņas padara mūs vientuļus.” (148) Darba otrajā daļā strauji pieaug smagnējums, kas arvien spilgtāk čukst priekšā par laika nežēlību: „(..) laikam ritot, arvien vairāk pārliecinies, ka cita nekā tev nebūs – tikai tas, kas ir bijis, un ko tu esi palaidusi garām.” (70) Tagadnes nepanesamību (fonā klātesoša ir virkne latviešu dzīvesziņas elementu, kas, tiesa gan, vietumis izcelti pārlieku uzbāzīgi) lasītājs var salīdzināt ar darba ievadā rādīto tikpat šķietami nepanesamo nākotni, nonākot pie patiešām lieliska klasiska romantisma fināla (Viktora Igo fanu iepriecinājums), kas vienlaikus projicē pagātni nākotnē. Varētu teikt, ka tā tad nu būtu laika nesaraujamības kvintesence, kas, izlasot šo darbu, atstāj katarsei līdzīgu pēcgaršu. „Mainīgā intervence” viennozīmīgi ir viens no spilgtākajiem aizvadītā gada prozas darbiem, kurš pateicīgs tieši ar savu daudzslāņaino vēstījumu: grāmatu varēsim ņemt rokās, lai nākamreiz to lasītu kā filozofisku atziņu krājumu, kā kriminālstāstu vai kā spēli ar valodu un apziņu. Jācer, ka Ventera stāstus negaida „Mocarta liktenis” – kaut kur masu kapos, literārajā aizmirstībā.