Akadēmiskais centrs
Nav noslēpums, ka Inta Ezergaile ir feminisma pētniece, un šis populārais izpētes lauks atklājas pirmajā dzejoļu krājuma daļā, kurā iezīmētas trīs sieviešu paaudžu – vecmāmiņas, mātes un meitas – attiecības. Tiek iezīmēti sievietes identitātes meklējumi, ko būtiski ietekmē divas aprautas saites: vecmāmiņa („Četrdesmit ceturtajā atstājām viņu krastmalā” (18. lpp.)) un māte, kura smagi slimoja: „Bet kāda gan gaisma sagaida manu Elzu, / kas taustās pa tīklu savā naktī?” (53. lpp.) Taču autores uzdevums nebūt nav veikt terapiju caur dzeju. Drīzāk tie ir centieni būt atklātai, lai gan provocējoši jautājumi jāuzdod tikai un vienīgi sev. Un uz tiem atbildēt ir visgrūtāk. Liriskā balss pieder sievietei, kas atklāj šo subjektīvo apziņu.
Inta Ezergaile dzeju sāka rakstīt 1993. gadā 61 gadu vecumā. Automātiski rodas jautājums, kāpēc? Otrajā dzejoļu krājuma nodaļā „Atrastā balss” var tuvāk noprast autores impulsus, kas ietekmē radošo darba procesu. Tā ir mākslinieciski kvalitatīvākā nodaļa, kurā atklājas Intai Ezergailei raksturīgais dzejoļa kompozīcijas veidošanas princips: vispirms tiek nosaukts rezultāts un tikai pēc tam secīga emociju vai apstākļu ķēde, kas to ir izraisījusi, piemēram: „Šorīt apziņa / ienāca ķermenī, / sajūtot, kā šermuļi pārskrien / ādai uz muguras, / kā ceļgali savelkas.” (32. lpp.) Intonācija ir aprauta, to rada īsās rindas un konkrēti apraksti. Simpātiska ir dzejnieces doma, ka dzejas meklējumi noris ikdienā. Tā radies, piemēram, dzejolis „Asins uz taustiņiem”; dzejoļa ierosme ir gaužām prozaiska –, sīpolus griežot, tiek ievainots pirksts, no kura tek asinis. Turklāt šis naža griezums nostrādā kā trāpīgs salīdzinājums tiem pārdzīvojumiem, kas veidojas, meklējot piemērotus vārdus neizskaidrojamām lietām.
Dzejolī „Īstums” ir ietverta Intas Ezergailes domu esence par viņas dzeju. Tā ir atslēgšanās no literatūras pētnieces amata, kas būtībā ir citu darbu analizēšana un papildināšana. Liriskais “es” velta skaudrus vārdus literatūras pētniecībai – gļēvulība, pašapmāna valgi un atavistiski maigs sentiments. Tās ir alkas pēc pirmradīšanas, kurā dzejniece vēlas ielikt savu pasaules skatījumu. Iespējams, tā ir vēlme nostāties pretējā pusē, mākslinieku skatuves pusē un neizdabāt itin nevienam:
„es adu un tamborēju
apkārt citu vārdiem, citu domām un jūtām
un citu zināšanām
par visiem citiem. (..)
Sliktākajā izmantoju,
lai iegūtu lētu cieņu
sev pašai.”
(33. lpp.)
Regīnas Ezeras tēls latviešu literatūrā ierasti iet roku rokā ar suni. Līdzīgi asociācijas veidojas ar Intas Ezergailes rakstnieces tēlu. Dzejniecei arī ir suns (vārdā Babiks), kas ieņem silta, mīļa drauga un pastaigu biedra lomu: „man vajag mīksto ausi, ķepas skārienu, / (..) nevis rēgu manā dārzā, / nevis veļa mēli, / kas nolaiza manu delnu.” (38. lpp.) Tieši mājdzīvnieks ir ceļš pie mūzas, tas ir analogs liriskajai “es”: „Neesmu tīrasiņu, / tāpat kā viņš esmu jauktenis, / kam visu vajag apošņāt, pat mūzu.” Taču pārsteigumu rada autores klajā pieticība, kura, pēc manām domām, varētu arī izpalikt, piemēram, „Kad rakstu ko līdzīgu dzejai” (32. lpp.), „Vai varbūt tā dzeja vien suņiem der?” (34. lpp.)
Krājuma „Melnās gailenes” dzejas telpa ir sadalīta starp latviešu un amerikāņu vidi, tā sastāv no divām daļām: blakus Jāņu vakaram ar ugunskuriem un ozolu vainagiem ir autores dzīvesvieta Itaka, baisie 2001. gada 11. septembra notikumi, amerikāņu alus un brauniji. Intas Ezergailes dzejas īpatnība ir vienkārši tēli, kuri ietērpti plašā krāsu spektrā. Melnā nāve ir klātesošs motīvs vairumā krājuma dzejoļu, attiecinot melno krāsu uz iznīcību: melni ir pīšļi, kas paliek pāri no postoša ugunsgrēka, tāpat mikrotēls – rēgs, kurš nemitīgi seko liriskajam „es”. I. Ezergailes dzeja ir kā nobriedusi maize abrā, kuru “mīca” īsteni izglītots un dzīves krustcelēs mētāts cilvēks, un, lasot dzejoļu krājumu, svarīgi atcerēties, ka autore savas dzīves laikā dzeju nav publicējusi. Radošais process nav ticis pakārtots publicitātes mērķim, tāpēc, pat nezinot šo faktu, var just ritmizēto vārdu virknēs ietverto galējo eksistences īstumu ar nāves tuvumu un dzīvi, kuru vajadzētu sākt no jauna, pagātnes rēgiem, atstāto vecmāmiņu un pretī sēdošo slimo māti. Bet visam pāri un apkārt dinamiska, krāšņa un iedvesmojoša flora un fauna.
