Detektīvs Latvijas vēstures notikumu fonā. Juris Zvirgzdiņš „Kad muzejā iespīd mēness”

Apgāds Liels un mazs laidis klajā Jura Zvirgzdiņa grāmatu „Kad muzejā iespīd mēness”. Sākumā jāprecizē, kādai bērnu vecuma grupai grāmata ir paredzēta: ņemot vērā izmantotos muzeja eksponātu nosaukums un arhitektūras objektus (Doma baznīca, Herdera piemineklis), kā arī toponīmus (Vīne, Hannovere, Prāga), nemaz nerunājot par vēstures sižetu pieminējumu (kuršu uzbrukums, Kurzemes hercogistes laiki, zviedru, poļu un krievu laiki), grāmatu ar prieku lasīs vienpadsmit, divpadsmitgadīgi pusaudži, taču ar jēdzieniem iepazīties aicināts ikviena vecuma interesents, jo grāmatas galvenie varoņi, kurus vizualizējusi māksliniece Ingrīda Pičukāne, ir bērnu rotaļlietas – lācīši Tobiass un Eliots un suns Fufū. „Kad muzejā iespīd mēness” vēsta, kā naktī atdzīvojas muzeja eksponāti, kas palīdz atrisināt noziegumu, kad tur ielaužas bandīti ar mērķi nolaupīt izstādīto gleznu. Gan notikumu vieta, gan mirklis, kad muzeja priekšmeti atdzīvojas „brīnumu stundā” (plkst. 00:00), atbilst 2006. gadā uzņemtajā Holivudas filmā „Nakts muzejā” (Night at the Museum) attēlotajam. Zvirgzdiņa lācītis Tobiass un viņa draugi Eliots un Fufū ir drosmīgi cīnītāji, un, izmantojot citus vēstures muzeja eksponātus, neļauj laupītājiem paveikt iecerēto noziegumu. Ilustrācijas veido arī krāsaini fotoattēli (fotogrāfu Jāņa Nīgala, Ilgvara Gradovska, Kaspara Upīša darbi), kā arī zīmējumi, kas attēlo Rīgas kultūras pieminekļus, kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas un ģeogrāfiski atbilstošas norādes tēlotā muzeja apmeklējumam. Tā lasītāji, piemēram, uzzina, ka lācīša Tobiasa sargātais muzejs atrodas Vecrīgā pie Doma baznīcas un netālu no Herdera pieminekļa. Kādam noteikti iegribēsies doties uz muzeju, taču var rasties jautājums: vai mazais grāmatas lasītājs muzejā vēlēsies redzēt grāmatiņā tēlotos eksponātus vai tomēr kādā stūrī ieraudzīt lāsīti Tobiasu un viņa draugus? Vai Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam ir tādi mazie sargi, kurus kaut ar acs kaktiņu varētu ieraudzīt kādā stūrītī? Fotogrāfijas attēlo muzeja eksponātus (lukturi, mucas, zobeni, šaujamieroči), kā arī kuģniecības laiku Latvijā no 16.–17. gadsimtam. Var iepazīties ar Livonijas karti, ar Baltijas jūras satiksmes ceļiem, buru mastiem un senu kuģu modeļiem, kas kopumā apliecina Rīgas ostas stratēģisko nozīmi lielvalstu cīņās ar Dāniju un Zviedriju par Baltijas jūru 17. gadsimtā. Laupītāji un trīs rotaļlietas, meklējot attiecīgo gleznu, ko pavēlējis nozagt ļaunais Būda, iepazīstas ar Annas Šarlotes Dorotejas fon Bīronas (Kurzemes un Zemgales hercogienes) fotoattēlu. Varoņi apmeklē galvenās muzeja telpas – Rīgas Doma krusteju (gotikas meistardarbu Baltijā), Sudraba kabinetu, kurā ir eksponēta muzeja dārgmetālu kolekcija, galvenokārt 17.–20. gadsimta zeltkaļu izstrādājumi (kausi, ziedojumu trauki u. c.). Stāsta kulminācijas norises vieta ir Kolonnas zāle, kuras sienu rotā alegoriskais Pētera I gleznojums, kas veltīts Rīgas pievienošanai Krievijai. Sižetiski grāmata stāsta par rīdzinieku rotaļu lācīti Tobiasu (rakstnieku un ceļotāju), kurš kādu rītu, lasot avīzi, uzzina par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Viņš secina, ka nekad nav bijis attiecīgajā muzejā, un nolemj uz turieni doties kopā ar saviem draugiem – rotaļu lācīti Eliotu un sunīti Fufū. Visi trīs nonāk muzejā bez biļetēm, un, noguruma pārņemti, aizmieg, bet naktī pamostas un secinam ka muzejs ir slēgts. Muzejā ierodas laupītāju banda, kuru priekšgalā ir priekšnieks Būda. Trīs rotaļlietas mēģina atrunāt laupītājus no gleznas zagšanas, tomēr beigās viņiem nākas cīnīties ar laupītājiem. Apstāklis, ka rotaļlietām nav ieejas biļešu, liedz viņiem izsaukt policiju, tādēļ viņiem kopā ar kareivīgajiem bruņiniekiem nākas pašiem cīnīties pret laupītajiem. Grāmata ir rosinošs materiāls bērniem un jauniešiem uzzināt ko vairāk par Latvijas vēsturi un kuģniecības attīstību Latvijā, mudinot iepazīties ar muzeju un tā eksponātiem, tādēļ var pateikties Jurim Zvirgzdiņam par rūpīgi pastrādāto darbu. Tomēr vēl detalizētākam ieskatam (varbūt kāds no Rīgas attālāk dzīvojošs lasītājs līdz muzejam nevar nokļūt...) varbūt būtu bijis nepieciešams grāmatā iekļaut vēstures kartes ar paskaidrojumiem, kā arī skaidrākus personību portretus, jo teksts balstās uz mākslinieciski precīza vēstures muzeja eksponātu attēlojuma skaidras un vēstures tēmai atbilstošas valodas ietvarā. Jura Zvirgzdiņa grāmata „Kad muzejā iespīd mēness” ir veiksmīgs vēstures izziņas avots dažāda vecuma bērniem, un, lai grāmatu pilnvērtīgi izzinātu un saprastu, tā būtu jālasa vecāku vai vecvecāku klātbūtnē, kas var izvērsties par aizraujošu ģimenes kopābūšanas brīdi, taču palīgos var ņemt arī kādu enciklopēdiju, kas konkrētāk izskaidrotu grāmatā minētos vēstures notikumus. Bet, ja grāmata tiek lasīta kā palīgmateriāls, lai ieinteresētu bērnus un jauniešus vēstures izzināšanā, tad visnotaļ grāmatu var lasīt tāpat vien – kā detektīva žanra aizraujošu paraugu!