Pasaules skumjas ieaustas sudrabā. Daina Sirmā "Kailsals"

Daina Sirmā debijas krājumā „Kailsals” veido un atklāj gudru, visnotaļ nopietnu, „zemei piesaistītu” sievieti – sievieti, kurai ir gana nozīmīgas savas saknes, dzimtas vēsture, etnogrāfiskums, paaudžu pēctecība/nebeidzamais cikliskums, bet, lasot dzeju, nerodas iespaids, ka šī sieviete būtu laimīga. Taču nevarētu teikt, ka viņa ir nelaimīga; arī ‘rezignēta’ nebūtu atbilstošākais apzīmējums. Sieviete ir kā zeme, kas savulaik daudz ziedējusi, daudz izaudzējusi, bet nu ir kaila. Varbūt dziļi iekšienē paslēpta kāda jauna stāda augšanas potence, tomēr kailsals ir stiprāks – jauni asni nedīgst. Nomāktība, ikdienas dzīves smagums ievelk sejā skarbākus vaibstus, un šī sieviete arī pati brīžiem apzinās, ka laika ritējums, dažādie dzīves līkloči viņu ir mainījuši vai pat darījuši raupju: „nespēju lūgšanā salikt / savas žiletu rokas // kāpēc mums atņemt grib visu? / zelta plīvurā plīsums / es lāpu ar vilnas dziju”. Tā ir izsvērta, pārdomāta debija, kurā ieausta esības smagme, autentiskumus, pirmpamati un saknes. ”Kailsals” ir strukturēts piecās nodaļās. Pirmās četras no tām sastādītas, nosacīti pakļaujoties dabas cikliskuma modelim – rudens, ziema, pavasaris, bet uzreiz jābilst, ka pavasaris noskaņu ziņā mazāk jūtams, pavisam niecīga vieta atvēlēta vasaras motīvam. Piektā nodaļa veltīta vienam dzejolim, kas apkopo un ietver visu gadalaiku zīmes un noskaņas, tomēr nonākot pie secinājuma, ka „gadalaiki vairs nemainās - kailsals” (75), kā arī dzejoļu ciklam, kas veltīts Baikāla motīviem. Vairums dzejoļu rada priekšstatu par gudru, pat viedu, dzīvesziņas bagātu lirisko „es”: gudru, ar dzīves pieredzi bagātu sievieti, kurā kaut kas ir „izdedzis”; vai nu sāpes vai dziļi slēpts, aizturēts kluss izmisums ir izdzēsis dzīvesprieku, izklīdinājis vieglumu, vietā palicis stingums, nopietnība, savaldība. Simboliski to signalizē krājuma nosaukums „Kailsals”, kas ir arī vairākkārt sastopams tēls, metafora krājuma ietvaros. Kailsals – stiprs bezsniega sals, parasti ziemas sākumā – iespējams ir konkrēta dzīves posma izjūta, pamazām, palēnām tuvojoties citam mūža posmam (simboliski varētu atsaukties uz vistipiskāko līdzību, kad cilvēka mūža ritums tiek sastatīts ar dabas cikliem: bērnība, agra jaunība – pavasaris, jaunība, pieaugšana – vasara, spēka gadi, briedums – rudens, mūža novakare jeb vecums – ziema). Nosaukums vien jau izstaro saltumu, saldējoši tirpinošu, stindzinošu sajūtu, bet, savā ziņā tas asociatīvi var saistīties ar skaidrību, „caurspīdīgumu”, brīdi, kad nekam liekam, mākslotam nav vietas, jo – salā vairs īsti nekā nav. Viss ir vai nu iznīcis, vai iegrimis absolūtā ziemas stingumā. Liela daļa tēlu asociatīvi saistās ar rudeni – gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē, saistoties ar briedumu – nesaudzīgāku, mazāk izskaistinātu dzīves posmu, kur viss ir skaudrāks, līnijas asākas, jo dzīvi ikdienā vairs neapvij „rožainas cerības”. Parādās novembra tēls, drēgns pagrabs (zemzemes/ apakšzemes telpa!) un pelējums, purvs un trūdi, pazemes autostāvvieta, muklājs, ledus krāvums, pūstošs lapu zelts un dzīve tiek salīdzināta ar kaut ko tik iztukšotu, kailu kā „izzāģētu mežu”. Kailsals iestājas, kad zudušas kādas ilūzijas („mūsu mīlestība ir kailsals”), varbūt arī jūtas (pret kādu), lai gan tas, iespējams, skan pārāk triviāli, jo D. Sirmās liriskā „es” par savām jūtām pret kādu pretējā dzimuma pārstāvi tieši nereflektē; krājumā dominē iekšēja vientulība. Varbūt liriskajai „es” iestājusies sajūta, ka šajā mūža posmā ir mazāk tiesību no dzīves gaidīt kaut ko skaistu; cerības vairs nav pārdrošas, jo valdošais kailsals dzīvībai ir pat nāvējošāks par vienkāršu salu, ilgstoši to izturēt ir problemātiski. Taču tālākajā krājuma daļā bieži klātesošs arī sniega tēls – lai gan sniegs ir auksts, tas tomēr apklāj un aizsedz visu tumšo. Sniegs iluzori mierina. Vispār aukstuma, sniega, sala tēliem atvēlēta liela vieta, kas sabalsojas ar vai simbolizē liriskās „es” iekšējo izjūtu. No vairākiem dzejoļiem strāvo ledaina, stindzinoša elpa, slēpta zemstrāva. Visā krājuma garumā ieaustas, cieši klātesošas ir skumjas – nostalģiskas skumjas par laika neapturamo ritumu (retoriski varētu vaicāt – kur pazūd visi gadi? „kur tie gadi, jā, kur?”; „zviedza laika skrējiens starp viņiem” (39)), par dažādiem zaudējumiem, par nespēju izjust absolūtu saskaņu, tuvību, jo vienmēr tomēr saglabājas kaut kāda distance; skumja iekšējas vientulības izjūta. Dzejoļos tiek tēlots kā skumjas tiek sublimētas. Varētu sacīt, ka latviešiem tas ir tipiski: nevis līdz mielēm, līdz izmisumam izdzīvot savas sēras, bēdas, bet gan sākt rosīties, darboties, darīt un strādāt, lai skumjas būtu vieglāk pārciešamas. Savā ziņā tas ir kā aizsargmehānisms – sublimācija – kas atspoguļojas arī dzejā. Dzejolī „Es viņu nokristīju par Krauju” attēlota liriskās „es” mātes aiziešana – traģiku, skaudrumu mazina rosīšanās uzreiz pēc šī notikuma: vīkšanās bērēm, mātes pēdējo godu tērpa gludināšana, sejas plīvurīša izvēle un daudzi citi sīkumi, kas saistīti ar praktisku, lietišķu darbošanos, kas neļauj pazaudēt satvaru un ieslīgt galējā izmisumā. Attāli līdzīgs skumju sublimācijas mehānisms atrodams arī dzejolī „Es tevi gaidīju tāpat kā tavus brāļus un māsas”, kur nedzimušā bērna zaudēšanas smagums tiek pārdzīvots, iluzori iztēlē izdzīvojot viņa bērnību un ar to saistītās lietas – pasaku filmas, stāstu lasīšanu priekšā utt. Arī dzejolī 39. lpp. – „sieviete nebija jauna. Sieviete bija pusmūžam pāri” tēlots sava veida skumju (vai pat vilšanās, bēdu) sublimācijas mehānisms: dzejoļa centrālie tēli, izjūtot smagumu par nespēju brīvi komunicēt tagadnē, metas kopīgā darbā (sniega rakšana) – tas šķietami satuvina, saliedē, izkliedējot skumjas. Vispārinot iespējams teikt, ka D. Sirmās dzejoļu krājumā skatupunkts fokusēts uz laika ritumu, dzīvi „kā tādu” un – nevienam neizbēgamo vecumu. Par liriskās „es” biežo kavēšanos izjūtās, kas saistītas ar briedumu, pietuvošanos mūža otrajai pusei liecina krājumā vairākkārt atkārtotā rinda, gandrīz „meditatīvā” frāze – „sieviete nebija jauna, sieviete bija pusmūžam pāri”, kas iespējams, var mazliet kaitināt tādēļ, ka dzejniece pusmūžu uzsver gluži kā diagnozi, kā nolemtību. Un tieši – sievietes pusmūžu. Protams, var jau būt, ka autores domās pusmūža uzsvērums drīzāk kalpo kā vieduma, bagātās, daudzkrāsainās dzīves pieredzes uzsvars, taču var rasties arī citas asociācijas un interpretācijas. Piemēram - ka pusmūžs sievietei noteikti ir kāda fatāla "nolemtība". Vietām Daina Sirmā turpina izteikti femīno dzejas ievirzi, attīsta sievietes specifiskās esības motīvus, tēlojot arī atsevišķas fizioloģisko izjūtu īpatnības un ar sievietes specifisko fizioloģiju saistītas nianses: „pāris pirmpiena piles / aizkvēlo rīklē” (43); rakstot par sievietes-mātes sajūtām, zaudējot vēl nedzimušu bērnu: „Es tevi gaidīju, tāpat kā tavus brāļus un māsu, / (..) Manas krūtis smeldza, tur rodoties pienam, mans vēders piebrieda, / kā maize rūgst (..) / Tu izvēlējies citu mājupceļu. / (..) krūtis izžuva un pārgrieztais vēders aizdzija gandrīz bez rētām” (49). Tēlotas arī sievietes-mātes-vecmāmiņas izjūtas: „re, kā pazuda trīsdesmit gadi un rokās – viņas pirmdzimtais, / sievietei iesmeldzās krūtis, it kā tur rodoties pienam, tā mēdzot būt.” (55) Citviet sievietes specifiskās esības zīmes izmantotas kā metaforiski, simboliski līdzekļi, radot īpatnēju noskaņu un intensīvi atklājot kādu pārejas situāciju: „pie altāra zem krusta zīmes / kāps augļūdens klēpī / un placenta pārplīsīs otro reizi / nesīs mātes augumu ārā no krastiem” (48). Iespējams, viens no skaudrākajiem un tiešākajiem sievietes sajūtu zīmējumiem ir dzejolis „Es tevi gaidīju, tāpat kā tavus brāļus un māsu” – tas ir visnotaļ neaizplīvurots, un, dzejoli lasot, nevilšus pārskrien trīsas – gandrīz kā paša dzejoļa rindās „tu atnāci pie manis kā sildošas ēnas samanāms čuksts, / kā trīsa ķermenī, kad pirmoreiz pieskaras kailsals” (49). Varbūt dzejolis sevišķi iedarbojas tikai uz sievieti, varbūt – uz sievieti, kura ir māte vai vismaz pazīst sajūtas, saistītas ar bērna gaidīšanu. Šķietami vienkāršās rindas „Tu izvēlējies citu mājupceļu” un noslēguma rinda „Es nezinu, vai tu esi meitene vai zēns” top īpaši emocionāli iedarbīgas, spēcīgas un skan reizē gan kā nožēla un sēras, gan arī kā samierināšanās. Ar savām īpatnējām atsaucēm uz femīni-fizioloģisko pasauli un to iekausēšanu metaforās u.c., D. Sirmā ar debijas krājuma dzeju iekļaujas mūsdienu „sieviešu rakstītās dzejas” strāvojumā, kur autore nebīstas atspoguļot sievietei vien raksturīgas zīmes un sajūtas. D. Sirmās lirika varētu tikt uzskatīt par savdabīgu „veļu laika” dzeju: dzeju vēla rudens rēnām novakarēm – te skapī dejo jau sen mirušo vecāku tautas deju tērpi („paši – tēvs māte – izirst zem zemes” (11)), kāds dzejolis tiek veltīts nekad nedzimušajam bērnam, kurš tomēr kādā slepenā sirdsstūrī izlolots, izsāpēts, lai „astoņpadsmitajā nepiedzimšanas dienā” taptu laists prom, cits, kā jau minēts, vēsta par liriskās „es” izjūtām neilgi pēc mātes nāves un gatavošanos bērēm. Atšķirīgi ir dzejoļi, ko gribētos dēvēt par „Baikāla ciklu”, jo tie tapuši kā trāpīgas, intensīvas ceļojuma piezīmes jeb impresijas par ceļojumu (viens – II nodaļā, divi – IV nodaļā (Baikāls I un Baikāls II – cikli)). Veiksmīgi izvēlētie un savirknētie tēli rada precīzu vides un ainavas izjūtu. Baikāla dabas „zīmējumi” un motīvi labi sasaucas ar pārējo krājuma noskaņu, jo Baikāla apkārtne ir vieta un vide, kur daba ir skarbāka, pirmatnīgāka, brīva no samākslotā, liekā. Šādā vietā arī cilvēka sajūtas ir daudz skaidrākas, vienkāršākas, bez liekiem uzslāņojumiem. Tāpat kāds Baikāla cikla dzejolis netiešā veidā sasaistīts ar vēsturi un arī ar mūsu tautas likteņgaitām, lai gan tas ir tikai viens no traktējumiem, viena interpretācija, jo dzejoļa vispārīgums un viegli metaforiskais raksturs pieļauj arī citas interpretācijas: „izsūtījumā projām no mīlestības / gāžu taigā savus kokus / gāžu zemē savu bērzu baltumu savu lapegļu cēlumu / (..) smagi stiepju un lādēju vagonos // mēs te esam daudzas sievietes / (..) netaisni notiesātas par nodevību” (79). „Kailsals” gan ir debija, bet ar „nobriedušu dzeju”. Mūsdienīgā, skaudrā ietērpā iekodēti arī latvisko pirmpamatu un dainu vērtību elementi – tēvs, māte, Dievs, darbs, mītiski elementi. Vietām mijas un gandrīz līdzās pastāv kristietības mītu slānis un pagānisko priekšstatu detaļas. Dainai Sirmajai, viņas liriskajai „es” pieder daudzveidīga, daudzslāņaina pieredze, dzīvesziņa. Tā ir garīgi un arī fiziski nobriedusi sieviete, tomēr dzejā tā nav triumfējoša vai pašpārliecināta brieduma sievišķība, drīzāk kaut kas liriskajā „es” tomēr ir aizlūzis. Jo „gadalaiki vairs nemainās – kailsals”. Ir interesanti vērot, kā divas atšķirīgas autores, atšķirīgus gadagājumus pārstāvošas dzejnieces viena gada ietvaros kā savu iznākušo krājumu kopsaucēju – nosaukumu – izvēlas tieši dabas tēlus, meteoroloģiskus stāvokļus, laikapstākļu režīmus – D. Sirmās „Kailsals” un I. Gailes „Migla” – kas ļauj attīstīt dažādas interpretācijas par abu dzejā ietverto simboliku, „kodēto” dzīvesziņu, dzīves izjūtu. Dainas Sirmās iespējamo attīstību dzejā grūti prognozēt, taču es noteikti ielūkošos arī dzejnieces nākamajā grāmatā, kad tā nāks klajā – pagaidām sarežģīti iedomāties, kādas intonācijas un tematiskie loki varētu būt sagaidāmi turpmāk, jo „Kailsalā” varēja aplūkot dzīves nesaudzētu, „dzīves vētru rūdītu” (banāla frāze, bet ļoti trāpīgi raksturo D. Sirmās radīto lirisko „es”!), tiešu sievieti, kura brīžiem apmaldās dziļā sniegā, brīžiem klīst mitrā, purvaini stiegrainā, brikšņainā (pasaules), aukstā un nemīlīgā telpā, spēku rod pirmatnīgā dabā, autentiskos pirmsākumos, savās saknēs. Retoriski varētu vaicāt, vai no tā vēl kaut kur var „izaugt” vai arī dzejniece vienkārši turpinās attīstīt, izvērst atrastos motīvus, „Kailsala” noskaņas.