Akadēmiskais centrs
Multimediju pasākumi un uzstāšanās Latvijā ir pazīstamas jau kopš pagājušā gadsimta, īpaši no deviņdesmitajiem gadiem, bet pašreiz, šķiet, apzinoties vajadzību pēc 1) jaunām plūsmām mākslā un 2) mākslinieku saliedētības, starpdisciplinārie žanri kļūst aizvien izplatītāki. Konkrēti – arvien vairāk tiek rīkoti dzejas lasījumi mūzikas pavadībā, reizēm tiem pievieno īpaši gatavotas video projekcijas. Rudenī šāda rakstura lasījumi notikuši vairākreiz – gan Dzejas dienu rīkotā „Dzejaslode. Krāsas” ar simultāno dzeju Pēterbaznīcā, kur katram lasītajam darbam tika speciāli komponēta mūzika un veidots video, gan mākslas centra Totaldobže organizētie kopdarbības vakari, gan arī Skaņu Meža „Vārdrūme”. Īpašu uzmanību jāvelta organizācijas "Vārda Vibrācija" rīkotajam neoficiālajam (bet daudzējādā ziņā – svinīgajam) Dzejas dienu festivāla noslēguma pasākumam „Dzejas audiovizuālā rezonanse”, kas notika 29. septembrī bārā „Omas Briljants”. Īpašu, jo tajā tika īstenots gandrīz viss, kas pamato un attaisno šāda veida sarīkojumu nepieciešamību. No sākuma, protams, jāmin, ka rīkotāji bija parūpējušies par raitu un blīvu scenāriju – lasījumiem paralēli notika dažādi koncerti un diskusija par poēzijas transformāciju Ilmāra Šlāpina vadībā. Bet pats svarīgākais bija tieši dzejnieku, mūziķu un videomākslinieku kopīgā uzstāšanās. Lasījuma pirmo daļu atklāja Inga Gaile, kuras vietām trauslais vokāls, kontrastējot ar dzejas skaudrumu, patīkami viegli iekļāvās „Jāņa Ruņģa Klātbūtnes” džezā. Mūziķi akcentēja katra dzejoļa noslēgumu, it kā ļaujot metaforām iesūkties klausītāju apziņā vai caur kādu asociāciju saplūst ar video. Jāteic, šāds uzstādījums ir gandrīz unikāls, jo atšķiras no mūsdienu rietumu kultūrā izplatītajiem spoken word vai performance poetry koncertiem. Tas tādēļ, ka Latvijā mākslas dzejas tradīcija līdz šim lielākoties bijusi saistīta ar lasīšanu no grāmatas nevis uzstāšanos (nejaukt ar deklamāciju). Nākamais uz skatuves devās Edvīns Raups, kura tembram, lasīšanas manierei un jaudīgajiem dzejoļiem džezisti pievienoja uztraucošu toni, kas sabalsojās ar video un otrādi. Šāda asociatīvā cilpa bija iespējama gandrīz katram, kas kāpa uz skatuves – gan apvienības Orbīta dalībniekiem, gan otrās vakara daļas dzejniekiem, kuriem atmosfēru veidoja elektroniskās mūzikas autori – DJ krii un Mr. Myster. Pārdomas raisa vienīgi jautājums, vai fakts, ka šāda hibrīda mākslas forma literatūru padara klausītājiem pieejamāku, ir vērtējams pozitīvi vai negatīvi. No vienas puses skaidrs, ka dzejas popularizēšana nozīmē koptāku valodu un domāšanu. Bet pastāv risks, ka vienlaicīgi uztverot par daudz impulsu, zudīs spēja iedziļināties katrā elementā atsevišķi. Šķiet, par to ir grūti un varbūt par agru spriest, turklāt šāda tipa pasākumi ir ieplānoti arī turpmāk. Pasākumā „Dzejas audiovizuālā rezonanse” pats galvenais bija tas, ka video, mūzika un dzeja neizšķīda katra uz savu pusi, bet veidoja vienotu veselumu. Jo mūzika un filma šeit nepilda klausītāju pievilināšanas vai fona aizpildīšanas funkciju, tā rezonē ar tekstu, caur improvizāciju padarot visu uzstāšanos tagadnīgu. Klausītājs baudījumu gūst vairs ne tikai no lasītā materiāla satura vai labskanības; pārdzīvojumu veido tie brīži, kuros mākslas žanri viens otram pieskaras, tādejādi tie nevis summējas kaut kādā krāsu un skaņu jūklī, bet savstarpēji reizinās, nokļūst simbiozē. Tas iespējams tikai tad, ja mākslinieki viens otrā ieklausās.
. Lai jebkurš mehānisms būtu spējīgs ilglaicīgi darboties, tā daļām nepieciešams pastāvēt mijiedarbē, taču, par spīti tām skaistajām reizēm, kad izdodas veidot veselīgu dialogu starp mākslinieku un auditoriju, joprojām bieži nākas dzirdēt sūdzības, ka diviem dažādu darbības loku pārstāvjiem vienam par otru nekas nav zināms. Šo situāciju, iespējams, var skaidrot ar ziemeļniecisko savrupību, bet pieredze rāda: katru reizi, kad kopā tiek savesti divi vai vairāki atšķirīga aroda mākslinieki, neizbēgami rodas kas spilgts (vai vismaz interesants).){kind=link}