Akadēmiskais centrs
Arī šajos BikiBukos – līdzīgi kā pirmajos – vērojams jau iepriekš aizsāktais princips, kas radies, protams, pateicoties, pirmkārt, katra izvēlētā dzejoļa unikalitātei un, otrkārt, katra konkrētā mākslinieka individuālajam, oriģinālajam „rokrakstam” un tā specifiskajai izteiksmei, tā radot:
1) bilžu stāstu, kas maksimāli pietuvināts paša dzejoļa saturam;
2) gandrīz alternatīvu vizuālo vēstījumu, kas paplašina tēlu galeriju un vides zīmējumu ārpus dzejoļa robežām.
Turpinot aizsākto ciklu, šoreiz atsevišķas grāmatiņas formātā ir izdots Rūdolfa Blaumaņa dzejolis „Šūpuļa dziesma” (mākslinieks – Andris Vītoliņš), Dzidras Rinkules-Zemzares „Svētki Ledus pilī” (māksliniece – Kristīne Luīze Avotiņa), Māra Čaklā „Atpūta ceļā” (māksliniece – Ilze Vītoliņa), Māra Runguļa „Noklausīta saruna”, (māksliniece – Dace Sietiņa), Ievas Samauskas „Kā Mirabella Mia reiz kāpostiņus rija” (mākslinieks – Mārtiņš Zutis) un Dagnijas Dreikas „Auču auču – čučumuižā” (māksliniece – Irēna Lūse).
Nosacīti šī laidiena BikiBukus varētu dalīt trīs tematiskās grupās: 2 grāmatiņas miegam, mierīgās un liegās miega dziesmas („Šūpuļa dziesma”, „Auču auču – čučumuižā”), 2 grāmatiņas jautrības brīžiem, kas mazliet sasaucas ar skaitāmpantu estētiku („Noklausīta saruna”, „Kā Mirabella Mia reiz kāpostiņus rija”) un 2 grāmatiņas, kas vēsta par tēlainiem piedzīvojumiem un noderēs priekšā lasīšanai dienā par piedzīvojumiem vasarā un ziemā („Svētki Ledus pilī”, „Atpūta ceļā”).
BikiBuku sniegtais prieks mazajam lasītājam ir dubults – sākumā tā ir iespēja pašam izšķirstīt patīkamā formāta grāmatiņas, rūpīgi pētot ilustrācijas. Bieži viena attēla ietvaros var atrast visdažādākos tēlus un pārsteigumus. Īpaši smalka detalizācija sastopama Daces Sietiņas uzburtajam Māra Runguļa dzejoļa „Noklausīta saruna” ietērpam. Pēcāk jau kopā ar vecāku var nodoties satura izziņai, lasot dzejoli. Dažbrīd gan mazliet „nojūk ritms” – izteikti ritmiskie, skaniskie dzejoļi, kas prasa veiklu, „atsperīgu” rečitēšanu jeb gana ašu nolasīšanu bez pauzēm, atduras un „izšķīst” brīdī, kad mazais klausītājs/ skatītājs neļauj pāršķirt lapu, lai priekšā lasītājs varētu veikli uzķertu nākamo rindiņu – bērns ir iegrimis kādas detaļas vērojumā, un dzejolis „pazūd”. Ir jāatgriežas ceļa sākumā, jālasa atkal pirmā rinda, lai aiz astes noķertu ritmisko domu. Tā kā vietām ilustrācijas ir izveidojušas savu paralēlo vēstījumu, mazais klausītājs, noklausījies dzejoli, vaicā, vai tik tiešām viss ir izlasīts un nekas nav palaists garām.
Mākslinieki atraduši interesantus veidus, kā uzburt dzejoļa tēlainību, piemēram, dažādi veiksmīgi akcenti, detaļas vai vadmotīvs, kas lasītāju ieved dzejoļa pasaulē. Ilustrējot R. Blaumaņa „Šūpuļa dziesmu”, mākslinieks A. Vītoliņš ir atradis īpaši sirsnīgu akcentu – diviem skumstošajiem bārenīšiem kā pavadonis ir piešķirts jestrs rotaļu lācēns, kas kopā ar tiem kāpj vizināties mēnestiņa laiviņā iedrošinot un mierinot – kā mājiens uz to, ka arī bērniem nereti, dodoties uz dusu, ļoti svarīgs, neiztrūkstošs pavadonis ir kāda īpaša mīļmantiņa, bez kuras rāma iemigšana nav iedomājam. Un vēl – A. Vītoliņa interpretācijā bārenīši ir divi liegi violeti kumeļi.
Mazais lasītājs ilustrācijas visdrīzāk uztvers kā veselumu – baudīs kopējo iespaidu vai arī iedziļināsies redzamajos tēlos un to veiktajās darbībās, un vides zīmējumā, neklasificējot stilus, tomēr mani kā pieaugušo, kā bērna vecāku priecē arī iespēja novērtēt aktuālu un atzītu mākslinieku dažādos, saistošos radošos rokrakstus, piemēram, Andra Vītoliņa krāsu triepienu, Daces Sietiņas smalko grafiskumu, Kristīnes Luīzes Avotiņas sulīgo, fantastisko pasauli, Ilzes Vītoliņas lakonisko „eko” stilu, Mārtiņa Zuša mazliet fantasmagorisko, miglaino noslēpumainību un Irēnas Lūses māksliniecisko, veiklo „skices poētiku”. Interesanti, kā katrs no māksliniekiem atradis savu ceļu dzejoļa „atšifrēšanai”. Protams, gaumīgās ilustrācijas kalpo arī kā zināms katra mākslinieka daiļrades paplašinājums. Ar pētniecisku ziņkāri iedziļinos, kā katrs sava rokraksta tipiskākās iezīmes ieaudis BikiBuka sērijas ilustrēšanā.
Lasot BikiBukus, arī bērnu vecāki ir ieguvēji: viņi var atgriezties bērnībā – vispozitīvākajā nozīmē – un šajās atmiņās, gaišajās asociācijās dalīties ar saviem bērniem. Tā, lasot priekšā meitai Blaumaņa „Šūpuļa dziesmu”, kaut kur no aizmirstības dzīlēm uznira mazliet skumīgas melodijas motīvs dziesmiņai ar šī dzejoļa vārdiem, ko mana mamma savulaik – sen, sen – tika man dziedājusi. Radās vēlme censties kaut kad to nodziedāt arī savam bērnam, lai gan viņa jau ir paaugusies, un jāatzīst, ka vakaros fonā pēdējā laikā daudz vairāk ir dzirdējusi „Upes” latviešu šūpuļdziesmu izlasi, nekā dziedošas vecāku balsis. Tomēr ieradumus vienmēr var pārvarēt, un vienmēr var radīt jaukas, kopīgas tradīcijas, mazus, „rituālus” brīžus kopā ar bērniem – piemēram, kopīgi lasot BikiBukus un kolekcionējot tos.
