Akadēmiskais centrs
Pašlaik uzaustot zināmā mērā klātesošai un vietām sakāpinātai problēmai ar vidusskolas literatūras programmu, kurā latviešu literatūrai bieži vien pietrūkst ne tikai stundu skaita, bet arī skolotāju izpratnes, skatīt jaunāko latviešu literatūru universitātes, katedras vai jebkurā citā norobežotā lokā ir bīstami. Viens no risinājumiem tam, lai nerastos nākamās “konservatīvās skolotājas”, ir ļaut “piekļūt” jaunākajai latviešu literatūrai konferenču ietvaros arī tiem, kas, teju teju drīz “izejot ārā” no Visvalža ielas bieži vien novecojušā sola, visdrīzāk saskarsies ar jaunāko paaudzi, strādājot muzejos, skolās vai vismaz bērnu dārzos (tas viss, protams, ja paveiksies).
Daudz labāk ar jaunākās literatūras apzināšanu tiek galā literatūras kritika, kuras pazīstamākā izpausmes forma ir recenzija. Šeit var izpausties gan akadēmiķi, gan studējošie, kas, iespējams, raksta recenzijas pirmo un pēdējo reizi, toties dara to analītiski, ieinteresēti, brīvi. Literatūras kritika pieļauj tik lielu brīvību, lai veltīgi neekspluatētu teorētisko pusi, bet pievērstos nedaudz subjektīvākām dimensijām, piemēram, spriestu, vai Andras Manfeldes romāns “Dzimtenīte” ir latviešu nacionālo identitāti uzmodinošs vai arī daudz vieglāk mūsdienu latvietim pieņemt Viļa Lācīša darbus. Literatūrkritiskais aspekts liek vai ļauj runāt par pašu darbu, nevis prezentēt klausītājiem jau vairākas reizes apzelētu teoriju pārstāstus utt. Vai arī zinātniskajām konferencēm nebūtu vērts pamācīties no “zemākajiem” analītiskajiem žanriem un jomām, iekļaujot konferenču sastāvā patiešām ieinteresētus, nevis tikai pagodinātus lasītājus, kā arī ļaujot veidot priekšlasījumus, nevis referātus?
Iespējams, jaunākās latviešu literatūras analīze rada paviršuma iespaidu tāpēc, ka tā šķietami nepieprasa atskatu uz iepriekšējo tradīciju – kā gan varētu skatīt Jāņa Joņeva romānu “Jelgava 94” autora iepriekšējo darbu kontekstā, ja latviešu literatūrā un, protams, Joņeva daiļradē tādu lielprozas (runāsim skaidri – kvalitātes) darbu nav? Līdzīgu diskursu konferencē rosināja arī Ausma Cimdiņa, apgalvojot, ka Laima Kota nav nekas, jo visi viņu pazīst kā autori Laimu Muktupāvelu. Kā citādi skatīt autores jaunāko veikumu visa iepriekš darītā kontekstā, ja rakstniece pati “atsakās” no sava kultūrzīmei līdzīgā vārda, it kā sākot visu no baltas lapas un tādējādi piešķirot “Manai turku kafijai” gan saturiski, gan kontekstuāli jaunu nozīmi? Protams, ar ironiju, taču arī rakstnieces tieksme attālināties no “latviskā koda”, kritizējot to, panākusi vien tendencioza literāra darba rašanos. Arī jaunākās latviešu literatūras veidošanās ierobežotos apstākļos un sašaurinot divu pasauļu saskarsmi līdz minimumam nav produktīva.
Un kad referāts par jaunāko literatūru kļūst par teorijas izklāstu ar minimāliem piemēriem? Vai tad Raiņa pētīšana neiegūst lielāku nozīmi? Šajā kontekstā nav jābrīnās, ka daudz plašāku konferenci var sarīkot par godu tam, kas šķietami jau ir aprobēts – 14. – 16. martā Rūdolfam Blaumanim. Lai gan konference pati par sevi ir pētījumu atlase, kurā atspoguļoti vienīgi tie, kas uzdrošinās, nav izprotams sīkāks dalījums “jauno zinātnieku” un “parasto zinātnieku” sekcijās, kas nosaka arī lasījuma vietu un pat publicitāti medijos (LU tiešraide, bet mēs jau esam pieraduši pie tā, ka valsts lielākajai augstskolai pieder tikai viena videokamera). Kā pierādīja prakse, iespējams, tieši šis aspekts “ļāva” t.s. jaunajiem zinātniekiem savu uzstāšanās laiku kavēt, aizmirst par jēgpilnu prezentāciju, sēdēt lasījuma laikā un darīt visu citu konferenču šķietamajam ētikas kodeksam neatbilstošu. Ja jau Blaumanim vienu dienu nācās sadalīties trijos tēlos, kanālos – vienlaicīgi notiekošos apcerēšanas procesos (ES mājas Lielā zāle un Mazā zāle, Zirgu pasts), kāpēc tie nebija vienlīdz svarīgi?
Divas pilnīgi atšķirīgas zinātniskās konferences viena mēneša ietvaros, lielāka literatūrzinātniska notikuma netraucētas, pierādīja, ka viena otru praktiski neietekmē ne idejiski, ne tematiski, ne konstruktīvi. Tās ir tikai divas atšķirīgas pasaules, katra ar saviem trūkumiem un plusiem vai plusiņiem.
