Akadēmiskais centrs
Zināju, ka lapa jau kādu laiku bijusi atjaunota, tā teikt, no jauna „atdzīvojusies”, taču ieskatīšanos tās piedāvātajās sadaļās biju atlicis uz vēlāku laiku. Torīt gan, tāpat kā manas kolēģes un kolēģi Ubi Sunt redakcijā, biju spiests piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, no kura kolektīvā īsti neesam atguvušies vēl līdz šim.
Parasti ar nojēgumu ‘plaģiāts’ saistās akadēmiska vide – labākajā gadījumā, kaut kas, ko ir paveikuši studenti, ļaunākajā – pasniedzēji. Ir dzirdēts, ka arī vadošus amatus ieņemoši cilvēki kādreiz nodarbojušies ar savdabīgām „darbu sacerēšanas” metodēm: kombinējot izgriezumus no periodikas ar no savas puses papildinošiem teikumiem... Tā rodas jautājums: cik daudz darba spēju nepieciešams cilvēkam, kurš pieļauj plaģiātismu, principiāli nemainot oriģinālavota struktūru? 21.gadsimtā vairs nav vajadzīga nedz līme, nedz šķēres… Visbeidzot – pat pildspalva ne. Plašā tekstu pieejamība un cirkulācija tīmeklī tā vien kārdina ar tā visa aplūkošanu, kaut daļēju apgūšanu un varbūt arī aizgūšanu.
Lai nepieļautu interpretāciju uzliesmojumu (tāds jau pēdējās divās nedēļās bieži piedzīvots), piedodiet un atvainojiet, jāsauc lietas īstajos vārdos. Pazīstamā tulkotāja un šī gada Literatūras gada balvas žūrijas locekle Mudīte Treimane burtiski mehāniskā veidā bija konstruējusi apjomā nelielās anotācijas no Ubi Sunt literatūrkritiķu Dārtas Dzenītes, Ligitas Levinskas un Arņa Koroševska recenzijām (attiecīgi par Jura Zvirgzdiņa „Kad muzejā iespīd mēness”, Ineses Zanderes „Līze Analīze” un Egīla Ventera „Mainīgā intervence”), protams, neatsaucoties nedz uz izmantoto tekstu autoriem, nedz pašu avotu.
Vai Ubi Sunt autori būtu norakstāmi, balstoties uz Rolāna Barta fatālo atziņu?
Bija absolūti skaidrs, ka šādā situācijā pārpratumi nav iespējami. Sadaļā ar nosaukumu „Mudīte Treimane vērtē” publicētajās anotācijās rupjā veidā (pat sintaktiski nemainot teikumu struktūras) bija pārkopēti teikumi no minēto autoru recenzijām. Būtībā tas bija klasisks copy + paste piemērs. Tik klasisks, ka to varētu ievietot kā ilustratīvu piemēru šādu operāciju veikšanai informātikas mācību grāmatās. Gala rezultāts ir diezgan grotesks – pat nezinātājs varētu pamanīt, ka anotāciju īsie, aprautie teikumi neveido itin nekādu organiku, tie šķiet mākslīgi sakombinēti kopā, no katras recenzijas pārdomāti un apzināti izvēloties svarīgākos teikumus un atziņas, un vajadzības gadījumā no garākiem teikumiem aizgūstot tikai virsteikumu. Cienījamā tulkotāja nebija pat spējīga saviem vārdiem pateikt, ka Egīla Ventera grāmata ir viens no spilgtākajiem aizvadītā gada prozas darbiem...
Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā. Mudīte Treimane vēlāk sazinājās ar vienu no Ubi Sunt redaktorēm un pat piedāvāja atlīdzību (!) par nodarīto postu. (Atbildi gan kundze nav saņēmusi un nesaņems, cerams, pati apjautīs piedāvājuma absurdumu.) Kā pati tulkotāja atzina savā vēstulē – motīvu paskaidrošanai nebūtu jēgas, jo tas tāpat vairs neko nevērstu par labu. No vienas puses, tā ir pilnīga taisnība, no otras – intriga ir saglabājusies!
Taču pavisam noteikti ir jāpateicas Literatūras gada balvas mājas lapas „saimniekam” Andrim Akmentiņam par operatīvo rīcību, jo jau 5. aprīļa vakarā kritiķes vārds tika nomainīts pret tekstu īsto autoru vārdiem ar atsauci uz ubisunt.lu.lv.
Es drīzāk vēlētos vērsties pie Literatūras gada balvas organizētājiem, jo šāds incidents raisa jautājumu par žūrijas locekļu atlases kritērijiem. Vai patiešām mūsu valsts ir tādā stāvoklī, ka lielākajam nacionālās literatūras pasākumam tiek atlasīti nekompetenti „kritiķi”? Tas raisa šaubas pamatlīmenī par visu žūriju, taču otrajā līmenī – par pasākuma „augšām”. Neapšaubāmi šis gadījums meta (un turpina mest) ēnu uz visu pasākumu kopumā, un ir jābūt skaidram, ka šādā gadījumā balvas prestižs vairs nav saglabājams tādā līmenī kā iepriekš.
Par nepieciešamību pēc publiskas atvainošanās ar kolēģiem sākām runāt jau tajā pašā dienā, un bija skaidrs, ka darīt šo faktu publiski zināmu ir ļoti nepieciešams. Jo – žēl par netaisnīgo attieksmi gan pret Treimanes kundzi, gan pret Ubi Sunt komandu. Šķiet, ka nopietna attieksme nav sagaidāma ne pret vienu, ne pret otru, ņemot vērā, ka 18. aprīļa vakarā tulkotāja kopā ar pārējiem žūrijas locekļiem smaidīga un apmierināta kāpa uz skatuves, lai tiktu godināta par padarīto darbu „žūrēšanā”. Tas liek jautāt – cik uzticami vērtējams Gada balvas kritiķu darbs? Vai laureātus izvēlas cilvēki, kuriem ir elementāras problēmas ar tekstradi? Vai arī nākamajos gados būs tā, ka suņi ries, taču karavāna brauks tālāk?
Acīmredzot turpmāk būs nepārtraukti jāskatās uz rakstošo cilvēku pirkstiem. Kritiķiem uz rakstnieku, rakstniekiem uz kritiķu, rakstniekiem uz rakstnieku, bet kritiķiem – uz kritiķu. Tā nav literāra izrēķināšanās un arīdzan kara pieteikums ne – nevienā karā, kā zināms, uzvarētāju nav. Te drīzāk svarīgi ir jautājumi. Ubi Sunt jautājuma pamatā ir viegli traģiskais (traģisks, jo retorisks) „Kur paliek tie, kas lika zemeslodei griezties?”. Pēc piedzīvotā būtu jājautā – kur paliek tie, kas savulaik cienīja tekstu un autora vārdu (un vai tad tie nav tie paši, kas liek zemeslodei griezties?)? Kas paliek pāri no teksta, kad zūd mūza? Vien plaģiāts un tā raisītās dusmas.
