Akadēmiskais centrs
Tas ir 20. gadsimta sākums un modernisms, kurš dzemdinājis tik daudz izcilu mākslas paraugu, kam nevajag sekot, bet kurus noteikti ir vērts apbrīnot. Tā būtu ārpuse – tas, kas mums redzams un vērojams, laikmeta fosilijas. Bet iekšpuse, izjūtas, domas, pasaulskatījums varētu palikt arī apslēpts, ja šie cilvēki no citas laiktelpas nebūtu atstājuši ne tikai vizuālas, bet arī rakstiskas liecības.
Lorkas „Lekcijas” noteikti nav jāuztver kā mākslas teksts – tas, ka tās ir pierakstītas, tulkotas, izdotas grāmatā, nozīmē pavisam ko citu. Lai gan nenoliedzami teksts ir māksliniecisks, jo to radījis īsts, šī vārda vistiešākajā nozīmē, mākslinieks, „Lekcijas” galvenokārt iemieso sevī Mākslu, ideju par mākslu vai – pavisam precīzi – par poēzijas mākslu. To izvēle un būtība pietiekami detalizēti un reizē intrigu saglabājoši izklāstīta izdevuma priekšvārdā, kura autors ir tulkotājs E. Raups.
Četri lekciju teksti idejiski veido it kā sašaurinājumu – no plašāka, tomēr pietiekami savdabīga aspekta – duendes – izgaismojuma, Lorka virzās uz nacionālāku toni, it kā samazinot iespējamo intereses potenci, taču dzejnieka un šoreiz lektora talants ir vispārinājums, plašs poētisks pasaules izzīmējums, kurš izteikti atklājas pēdējā lekcijā – „Dona Luisa de Gongoras poētisko tēlu pasaule”. Šo tekstu, iespējams, vajadzētu izlasīt ikvienam dzejas procesos un būtībā ieinteresētajam, īpaši tiem, kuri iesaistīti poētikas mācīšanas procesā: veids, kā Lorka runā par dzeju, par konkrētu autoru šajā lekcijā ir reizē tik ietilpīgs un konkrēts, ka izsmeļ vai, precīzāk, iesmeļ sevī visu to, ko par dzeju konkrēta autora aspektā vajadzētu pateikt. Turklāt ne brīdi nerodas šaubas, ka tas ir ne tikai zināšanās balstīts, bet arī ļoti personiski, subjektīvi (modernismam simpātiskas kategorijas!) tverts teksts, intīmi izjusta poētiskā pasaule. Tai pa vidu ir dzejas poētikas ābece, kuru nav grēks atkārtot ikvienam zinātājam, baudot tieši Lorkas valodu, izteiksmes stilu. Un baudīt to var, pateicoties tulkotājam, kura veiktais darbs dažbrīd atsauc atmiņā Raini un viņa darbu ar Gētes „Fausta” tulkojumu: Rainis atdarīja latviešu valodas durvis, domāja, kā šo valodu paplašināt, lai tajā būtu iespējams izteikt citas pasaules, citas kultūras esenci, būtību. Raups ne tikai atver latviešu valodai durvis uz Spāniju, uz spānisko pasaules izjūtu, bet arī uz tām modernisma nacionālajām izpausmēm, kas dažādu iemeslu dēļ paliek mazāk zināmas, mazāk ievērotas. Tas pavisam noteikti ir ceļš uz kultūras horizonta paplašināšanu un latviešu valodas kā kultūrvalodas izjūtas stiprināšanu: dažādu specifiski spānisku jēdzienu vidū spilgti izceļas Raupa izvēlēts un lietots vārds ‘mīļjūtas’ (120. lpp.). Labi zinot un atceroties, ka Rainis poētiskos augstumos pacēla vārdu ‘mīlestība’, liriskojot to uz ‘mīla’, gribas domāt par to ceļu, kuru valodai paver Raups. Tā vairs nav augstumos sacelta jūsma, bet ļoti tuva, sirsnīga, neviltota un nesamākslota valodas izjūta, un nenoliedzami tieši tādas izjūtas rodas pret Lorku, viņa lekciju tekstu, ideju. Tā svešā, eksotiskā pasaule, kurā, pēc Lorkas vārdiem, valda nāve un duende, tas senais, tālais laiks, kurā dzima ģēniji, kas atvēra acis uz pasaules daudzveidību, kļūst tuvs, saprotams. Cauri lekciju tekstam staro tulkotāja pietāte, filigrānums, precizitāte, pat mīlestība pret izvēlēto tekstu, autoru, tēmām. Un caur šo tulkojumu lasītājam ir iespējams iegremdēties gadsimtu senā pasaulē, sajust šīs pasaules raksturu, autora domas plašo lidojumu, neierobežoto pasaulskatījumu (Lorkas domas mērogs atklājas ne tikai viņa veidotajā tekstā, bet izdevuma formālajā papildinājumā – Lorkas pieminēto personību rādītājā grāmatas beigās). Taču, domājams, Lorkas poētiskā, liriskā ievirze nekādi nevarētu būt viegli tulkojams teksts. Lorka neizvairās arī no zināmas pozas (un atkal – cik ļoti saprotami modernistu sakarā!) – viņš koķetē ar publiku (lekciju lasītājiem), izspēlē apziņas jokus, jo, runādams par spāņu kultūras aspektiem, viņš ne brīdi neaizmirst par sevi: nav šaubu, ka šīs lekcijas par Lorku pastāsta tikpat daudz, ja ne vairāk, cik par spāņu kultūras aspektiem. To pierāda arī izdevumā ievietotās ilustrācijas – to autors ir pats Lorka. Izdevums principā it kā sadalās trīs daļās. Pirmā ir Lorkas personība, Lorka pats – viņa portrets, kas staro no grāmatas priekšējā vāka, pelēkzilais grāmatas ietērps. Otrā daļa ir dzeltenīgais, mašīnrakstu imitējošais teksts. Trešā: Lorkas zīmējumi, kas lielā mērā nav saistīti ar tekstu, bet gan tieši ar laikmetu; tajās redzams tas, kas interesēja modernistus, tas, ko modernisms aktualizēja – delarte, sirreālisms, subjektīvs pasaules tvērums, kuram nav saiknes ar realitāti utt. Šīs trīs daļas katra par sevi ir unikālas, neatkarīgas vienības, bet var just, kā tās viena otru caurstrāvo, papildina, pilnveido. Jo Lorka nav nekas bez teksta, bez poēzijas, bet lirisma, un viņa ilustrācijas nav nekas bez viņa subjektīvā redzējuma. Izdevums ir ļoti daudzslāņains, tas liek domāt par dažādiem modernisma aspektiem, par tekstveides paņēmieniem, par dzeju, poētikas potencēm, dzejnieku un viņa personību. Un galu galā nav pārsteigums, ka Lorkas teksti tik cieši sasaistās ar tulkotāju, ka tajos pat var atrast kādu atslēgu Raupa dzejas izpratnei, izjūtai...
Patiesībā Lorkas „Lekcijas” ir ļoti specifiski teksti, tajos nav nekā vienkārša vai visiem interesējoša. Noteikti tā izrādīsies garlaicīga, nesaistoša vairumam latviešu valodas lietotāju, bet personīgi es vairs neatceros, kā mēs bez šīs grāmatas dzīvojām. Tās kodols slēpjas faktā, ka nedz lekciju autoram – dzejniekam un dramaturgam Frederiko Garsijam Lorkam, nedz lekciju tulkotājam – dzejniekam Edvīnam Raupam – valoda nav tikai instruments. Viņi nelieto valodu lietošanas pēc, viņi dzīvo valodā – līdz ar to viņi dzīvo kultūrā, līdz ar to viņi piederīgi cilvēcei un, protams, Mākslai. Tik dzīvu, sulīgu, patiesu attieksmi pret valodu – vai tā būtu spāņu (un to var sajust tikai caur ideju) vai latviešu – reti gadās ieraudzīt, un pat brīžos, kad grāmata sava specifiskuma dēļ kļūst nedaudz garlaicīga, tā neatstāj vienaldzīgu, neļauj atbrīvoties no savām skavām. Ar katru jaunu teikumu atklājas aizvien jauna pasaule, izgaismojas cilvēka iekšējās pasaules (domu, sajūtu, potenču un kapacitātes) neizsmeļamība. Vai šis izdevums ir paradokss (tik specifisks, bet tomēr neapšaubāmi ietilpīgs), katrs var lemt pats, bet tas pavisam noteikti ir „skaists kā romiešu bruņurupucis”.
