pirksti kā marinēti baziliki
pērnās mīlestības burciņā
Linda Grīnberga ir iesācēja dzejniece, taču rakstīt sākusi jau bērnībā, lai gan tas nu galīgi neesot bijis nopietni. Tieši pēdējie divi gadi ir laiks, kad Linda aktīvi pievērsusies rakstīšanai – dzejai. Linda norāda: “
Dzeja manā skatījuma nav tikai pašapliecināšanās un slikto emociju izpaušana uz papīra, tā ir spēle starp valodu un prasmi to izmantot par visiem simts procentiem, saucot talkā visus iespējamos paņēmienus, lai vārdi iegūtu plūdumu, originalitāti, emocijas un noskaņu.” Turklāt Linda noteikti ir gatava pilnveidoties un attīstīties, jo ir ar mieru pieņemt jebkādu krititku: tā taču veicina izaugsmi!
No piecdesmit trešā stāva
no mājas piecdesmit trešā
stāva krīt lapas
ar līķu trūdiem
sarunājas kāds šodien laiks
un cik laimīgo drāžas
cik vecu raganu stāv
tramvajos kājās
no mājas piecdesmit septītā
stāva meitene sviež lapas
tās krīt uz nerviem
cilvēkos stājas
tiek gleznota dzīve bez
sētnieku rājas un tiešām vienalga –
asfalta krāsas
ir šausmīgi dārgas
***
dedzinātas adatas pieskāriens un
sašūti pirksti kā marinēti baziliki
pērnās mīlestības burciņā
cementa dobjajā atbalsī
slīkst trīs saujas lapu
un sazin Dievs vai tās šoruden
arī vilks paralēles
ar pērnajiem trūdiem
vai pašas sevi dēvēs par pļāpu kulēm
***
rīts atskrēja pie manis kā noguris balodis
salokot spārnus kā savā tā manā azotē
man dūrās
ne vārda neprasot vai īstā vieta un laiks
ne tagad
es gulēju uz pretējiem sāniem
un pamodos
bija jau ziema
aizlūza balss
mēs nebijām saistīti!
uz lieveņa divas piparkūkas
vai tu jau pagriezi stundu atpakaļ?
atbilde bija laiks
kā asiņaini švīksti
starp mākoņiem
***
un cik ilgs būs
meklēšanas brīdis
līdz rokas būs lēnas
iesāpēsies apsedzošs miers
un vakara vējš
liks niedrēm liekties mazās plaukstās
un dejot vēl vienu trauksmainu deju?
ilgs būs
meklēšanas brīdis
cik?
visu dzīvi
piparmētru acis vēl ciešāk
aijās mīlestības miegā
***
Valoda, tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis silts.
Rītos tu esi rudzupuķes matos
un dziedot tu esi nātres tiem,
kam darva atlobījusi ādu,
tiem sāp, kad tevi dzird.
Valoda, es zinu,
tev dadžu pilna villaine,
un vairāk es zinu – sūrst viņu pieskārieni
ik dienas, novārot tevi mazliet.
Valoda, tu atnāc nodzīta uz ceļiem
kā jau simto vasaru nobiris liepu zieds,
un kā lai nelaižu tevi tālāk...,
kamēr uz ķermeņa rētām vēl vietas,
tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis.
Aizvien silts.
***
es piedzimu vakar ugunīgu ausu ļipiņu vaidos
tad pirmā sniega pārsla paklanīsies pēc vētras
pēkšņi rokām saslēgtām tauvās
es nomiršu rīt bezkaislīgu seju alkās
pēdējā sniegpārsla augšāmcelsies kam jaunam
varbūt viņa paglābs tevi raudam
***
visu laiku staigājam
viens otra
lāčādā
stāvam blakus
un šonakt
tieši šonakt salst – kāpj salna
miljoniem skudru izskrien caur ķermeni
sekundes simtdaļā
nokrīt iedomu kažoki
attālums starp
mums tik tāls
ka šo mūžu
esam nodzīvojuši kaili
***
es drīkstu šūpoties tavos pirkstos
kā lampiņas pretējo māju logos
rāda ceļu kur skursteņu dūmiem jāmet kūleņi
tikai kur ir tavi deltaplāna spārni
es drīkstu spēlēt
apsolu ka pirksti
nesprūdīs starp taustiņiem
es tevi nospēlēšu
lēni
kā visi kuģi reiz atgriežas ostās
un apsarmo lai pārziemotu
(atļauj saukt par)
mīlestību