Eksperti lems vai šmeksperti, bet Latvijas literatūrai iet dažādi ar to prozu. Būdami dzejnieku tauta, latvieši nerimstas dzejot un vēlāk arī prozu rakstīt. Vai mums ir ienācies kāds prozas tīrradnis? Atbildi zināsiet Jūs, jo LALIGABA pieder tautai.

+

Beidzot grāmata, kas latviešu emigrantu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pievēršas bez plašas pašironijas un humora devas, bet tēlo tieši psiholoģiski skaudrākos realitātes aspektus. Ekonomiskā emigrācija kā ciklisks slazds, kurā rotē kredīti, nauda, attiecības, atgriešanās, atkal kredīti – un tā uz apli. Grāmatā balss tiek dota cilvēkiem no mazpilsētas, no „čuhņas”, tiem, kuru Latvijas nomācošās ikdienas vienveidību izmaina iegūtā nauda un brīvība, kas liek svārstīties par līdz tam neapjausto dzimtenes mīlestību. Mīļvārdiņš „dzimtenīte” aicina uz dzimtenes jēdziena analīzi: cik viegli un tomēr cik grūti ir atrauties no savām saknēm, lai beigās nonāktu starpstāvoklī – būt nekur nepiederīgam, turklāt ar nosacītu cerību uz laimi.

-

Grāmata ir balstīta hronoloģiskā ieskatā kādas sievietes dzīves nogrieznī, sižetam piemīt vienmērīga tonalitāte, proti, dzīves vispārējā draņķīguma koeficients īpaši nemainās – neatkarīgi no atrašanās vietas vai gadskaitļa. Beigas paliek atvērtas, jo konkrētās sievietes stāsts vēl nav beidzies, bet grāmatas ietvaros tomēr gribētos redzēt mazliet spēcīgākus klasiskā stāstījuma struktūras elementus, kas mūsdienu post-situācijā, protams, ir pilnīgi neobligāti.

 

Plašāka recenzija:

Tukšais posms

Dalīties