Vistumšāk esot tieši pirms saullēkta. Pēteris Draguns „Tumšā stundā”

Pirmajā brīdi, paņemot rokās Pētera Draguna dzejoļu krājumu „Tumšā stundā”, man radās asociācija ar pagājušā gadā iznākušo Ingmāras Balodes dzejkrājumu „alba”. Šķita, abi krājumi netieši un pastarpināti veido savdabīgu dialogu – koncepcijas jeb idejas ziņā. I. Balodes krājums savā filigrānajā ietērpā un miniatūrajā skaistumā ir „rīta dziesma”, slavinājums austošajai gaismai, kas rada asociāciju ar vēlmi sevi pasniegt „noteiktā gaismā”, proti, jebkura cilvēka iznākšana vai atrašanās gaismā ir saistīta ar apzinātu vēlmi sevi kaut kā pasniegt, apslēpjot, maskējot vai notušējot tumsā iegūtās „rētas un zilumus”, tādā veidā radot arī iluzori harmonisku iespaidu par to, ka mēs visi vienmēr esam nebeidzami laimīgi, apmierināti, priecīgi un labi paēduši, lai gan tā nebūt nav. Tāpēc mazajai burtnīciņai blakus nostājas lielā burtnīca ar draudošās tumsas slavinājumu. Kas gan ir tumsa un par ko tā signalizē? Pirms simts gadiem Rainis „Galā un sākumā” rakstīja: „Es gribu laipu pāri likt/ Pār nakti, - / No dienas dienā taisni tikt,/ Negantos sapņus nesatikt/ Pa nakti.” Nakts un tās radītā tumsa Raiņa dzejas cilvēkam ir laiktelpa, kurā spiestā kārtā nākas sastapties ar sevi – ar savu patieso „es”, kurš nav gaismas apspīdēts, bet tādēļ vēl jo vairāk „redzams”, ir daudz atklātāks. Nakts un tumsa paradoksālā kārtā izgaismo, un ar šīs antinomijas starpniecību ir visai viegli nokļūt pie P. Draguna dzejoļu krājuma būtības izpratnes. P. Draguna tumšā stunda ir atklātības laiks, kurā izgaismojas cilvēka daba, kas izrādās viens liels haoss (ar savām likumsakarībām). Emocionalitāte pārņem prātu, prāts cenšas nomierināt jūtas, pa vidu visam tam ir vēl kāds cits vai citi, kuri „darbojas” pēc līdzīga mehānisma – tā rodas reizēm šķietami neatrisināms haoss, ko cilvēki ieraduši dēvēt par mīlestību. Mīlestības duālā daba – harmonizējošā un destruktīvā – tad arī ir „Tumšās stundas” uzmanības centrā. Krājuma dzejas cilvēks atrodas visai tipiskā jūtu haosā, kas izgaismojas tieši tumsā – vienatnē, klusumā... Un tad viņā iezogas naids, mīlestība mijas ar naidu, naids ar mīlestību, un kaut kur šajās dzirnavās maļas milti, no kuriem tiek izcepts jauns cilvēks. Vai atklāts? Vai patiess? Drīzāk naivs nakts radīts briesmonis – mūsu katra spoguļattēls. Jāuzteic autora „drosme” šādā veidā „atklāties” (apzinoties, ka krājums ir fikcija un apzināta idejiska konstrukcija), liekot domāt par mūsdienu dzejas esenci un būtību. Iepriekš minētais dialogs ar „albu” izvēršas par „albas” antitēzi. Dzejnieks lasītajam noliek priekšā cilvēku/haosu, kurš neslēpjas aiz gaismas plīvura, un teic: pieņemiet mani! Emocionāls smagums, mokas, sapņi un ilūzijas, sagrāve, nespēks un afektīvas jūtu lēkmes liek domāt par to, ko un kā ir pieņemts runāt dzejā. Ja kāds runā par savām sāpēm skaisti, tad ir labi, visiem patīk, visi gremdējas melanholiskās izjūtās, rodot sevī līdzīgajam nu skaistu ietērpu. Taču P. Draguns rīkojas pretēji – viņš noliek priekšā tīru naidu un šaubas, uzsverot tieši vārdu ‘tīru’. Kā lasītājs to uztver? Pirmkārt, ar apjukumu. Otrkārt, ar nesapratni. Apjukums iestājas jau grāmatas vizuālā noformējuma dēļ – dažādu izmēru teksti, nelineārs tekstu izkārtojums cauri lapaspusēm, mistiskas fotogrāfijas, kas varbūt pat nepasaka neko... Tad apjukums pastiprinās: dzejnieks te ņem un vienkārši lādas, slavē un pielūdz nāvi, alkst atriebības utt. Un trīskāršs apjukums: ik pa laikam viņš ir uzrakstījis apbrīnojami skaistu dzeju... Kas tas ir un kā to saprast? Šajā stadijā iestājas nesapratne, kuru grūti noraidīt, ja šķiet, ka dzejnieks manipulē ar lasītāju. To viņš, protams, dara, bet man ir tīkami domāt, ka šī manipulācija ir reizē gan apzināta, gan neapzināta. Man patīk ideālisms, kas staro no P. Draguna dzejoļu krājuma, man patīk dzejnieka skats ne tikai uz sevi, bet arī uz citiem cilvēkiem. Ja es pārvaru apjukumu un nesapratni, es pēkšņi visu saprotu (protams, pa savam): tumsas radītais haoss cilvēkā atspoguļojas tekstu izkārtojumā, dažādos tekstu izmēros – tumsā viss deformējas, viss izgaismojas citādi (lūk, vēl viena antinomija). Tas atspoguļojas arī fotogrāfijās – tumsā pat parasta sega vai galds, krēsls izskatās pēc kaut kā cita, līdz, aptverot priekšmeta patieso veidolu, izdomājumam zūd jēga. Krājuma „Tumšā stundā” vizuālajam noformējumam reizē ir un nav jēgas: lasot dzejoļus, es fotogrāfijas nemanīju, teksta dažādie izkārtojuma virzieni netraucēja, tie šķita pat ļoti organiski, pieņemot, ka tumsā viss kustas un mainās acs mirkšķinājuma ātrumā. Es pieņemu šo kustību un tumsas noteikto atsacīšanos no konkrētas jēgas – no „pareizās” jēgas, atļaujoties nonākt vai, precīzāk sakot, atgriezties pagātnē un atceroties romantisma laiku. P. Draguna dzeja krājumā balstās uz binārajām opozīcijām, kas romantisma laikā bija populārs paņēmiens: gaisma vs tumsa, mīlestība vs naids, augša vs apakša (debesis vs elle?), gals vs sākums utt. Jau pirmais krājuma dzejolis iezīmē bināro pozīciju dominanti krājumā, apgalvojot: „No tavām krūtīm dzeru tumšu pienu/ un zinu, ka tas manī gaismu dos.” Tā dzejas cilvēks tiek ievietots šaurā sprostā, kurš sastāv no galējībām, un starp tām dzejas cilvēks šaudās – bez izejas, tā vienkārši esot. Otra lieta, kas atgādina romantismu, ir dzejošana ar atskaņām – it kā atgriešanās pie kaut kā tradicionāla. Ir skaidrs, ka dzejot ar atskaņām nenozīmē būt romantiķim, taču kopiespaidā tieši šī „vienkāršotā” pieeja rada tīrās, neviltotās esamības sajūtu, kas varbūt ir naiva, bet tieši tāpēc jo vairāk piederīga romantisma laikam. Turklāt dažbrīd P. Draguns atgādina Frici Bārdu (jaunromantisma dabas apdziedātāju), piemēram, šajās rindās: „- Viņš pārlaidās pār mani kā putna spārns, un velti, velti es/ esmu dzīvojis, jo nezinu, kurp tagad iet (..)” (asociatīvi prātā nāk F. Bārdas dzejolis „Svešinieks”: „No stundas tās, no viņas stundas, māt,/ Kad zilai gulbis pavasara rītā/ Pār mūsu būdas jumtu pārlaidās/ Tik zemu, ka tā spārnu gali skārās/Pie smildziņām, kas mums uz jumta aug./ No stundas tās, no viņas/ stundas, māt,/ Ir manī kaut kas pamodies/ Ko nespēju nekā vairs klusināt.”) Tāpat dažbrīd afektīvā nāves pielūgšana, kas izverd no neskaidru emociju plūsmas un pārtop kvēlojošā naidā savā tīrajā emocionalitātē, kas ir izteikti sievišķīga (nestereotipizējot šo jēdzienu), atgādina Raiņa pantus ne tikai dzejā, bet arī lugās – Antiņa sēros tekstus vai Jāzepa aizvainojuma apceres: „Es to tagad meklēju, trūkstos no miega un meklēju dzeloni,/ kas ieēdies man aknās un pirkstu galos, dzīvi padara rūgtu.” Iespējams, P. Draguns nodarbojas ar romantisma tradīcijas stilizāciju, un šo nojausmu pastiprina tekstu reliģiskās noskaņas ievirze. Romantisma laikā mesijas, Dieva jēdziens ir ne mazāk būtisks, tāpēc daudzi P. Draguna dzejoļi ietverti izteiktā lūgšanu stilistikā. Modernais, stilizētais pienesums ir iespēja un dzejas cilvēka brīvība izvēlēties vai pat radīt savus „dievus” jeb lūgšanu objektus, piemēram, nāvi, kas dzejoļos rakstīta ar lielo sākumburtu. Taču tikpat labi Dievu vai Nāvi, vai vienalga ko var pielūgt vai piesaukt, izmantojot latviešu tautasdziesmu vai buramvārdu stilistiku. Dzejnieks pat nodarbojas ar personīgo mītradi! Iespējams, krājumā apspēlētas latviskās būtības dimensijas: romantiskā dvēsele, reizē kristietiska un pagāniska pasaules uztvere, dzejas uztvere (atskaņas, klasika). Taču reizē tā ir arī universāla cilvēka dabas „izpēte”, kas dažbrīd liek uzdot jautājumu: vai dzejnieku interesējušas visas tumsas „izpausmes”? Jo nereti šķiet, ka pašmērķīga iešana uz visu izpausmju attēli nozog kaut ko no tā saucamā ticamības momenta (piemēram, neskaitāmās lūgšanas Nāvei, tik mērķtiecīgi veidotas, rada sajūtu par apzinātu vēlmi uzsvērt šo elementu). Patīkamu gan šo aspektu padara ironijas klātbūtne, kas arī vedina domāt par romantismu, taču neesmu pārliecināta, ka šī ironija ir autora radīta – drīzāk tā lasītājs cenšas „samierināties” ar autora ideju un krājuma koncepciju. Tieši šī neskaidrība, nespēja saprast, cik lielā mērā kāds aspekts uztverams ironiski vai nopietni, rada šaubas, vai romantisma tradīcijas stilizācija ir apzināta un tiek veikta maksimāli, proti, vai šī stilizācija sasniedz stilizācijas mērķi. Kaut kas „nenostrādā” līdz galam, taču es noteikti uzskatīšu P. Draguna krājumu „Tumšā stundā” par vienu no interesantākajiem un rosinošākajiem pēdējā laika dzejkrājumiem – manuprāt, tas zināmā mērā daudz vairāk nekā citu dzejnieku dzejoļu krājumi uzdod jautājumu, kas ir tas, ko mēs gaidām no dzejas un ko mēs saprotam ar dzeju. Turklāt Pēteris Draguns ir atbrīvojies no tās garlaicības un vienveidības, kas vērojama viņa iepriekšējā dzejoļu krājumā „Inde” (2003), kas, protams, priecē un dažādos dzejas lasījumu pasākumos liek vēlēties dzirdēt tieši P. Dragunu. Lai gan nepamet sajūta, ka „Tumšā stundā” ir ieslīgšana kādā galējībā. Ceru, neatkārtojamā, jo vistumšāk esot tieši pirms saullēkta, un reizēm neskādē iziet gaismā...