Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem, ne dusmīga, bet nogurusi: "Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ne velna nepateikt?" Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. "Es par tevi tēvocim teicu," viņa tā nopietni, nopietni turpināja. "Viņš sasmējās, atcerējās par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstu izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt.”

    *             *             * Nākamreiz pie vectēva ienācu tikai vakarā, jo visu dienu ar brālēniem, māsīcām un nezināmas radniecības pakāpes paziņu paziņām biju vīnogu vākšanas norīkojumā. Es lielākoties nodarbojos ar pļāpāšanu, un arī mājupceļā sulas notašķītā mute nepārtrauca virināties. Biju ticis uz stāstīšanas viļņa, pirmo reizi pieredzējis, ka vairāki – turklāt pasveši – bērni uzmanīgi klausās sakāmajā, izjūt katru vārdu. No tādas sajūtas grūti aiziet. Tur vajag vecāku atnākšanu, sīko kukaiņu aizgaiņāšanu. Ticis vectēva istabā, uzreiz ieraudzīju viņa smaidu un nojautu, ka viņš būs redzējis un dzirdējis mūsu ņemšanos pagalmā. "Noguris esi?" viņš noprasīja. Lepni pasmaidīju pretī, pamāju un piesēdos gultas kājgalī. "Par ko-ta tu viņiem tā stāstīji, ka tagad pat pasveicināt nejaudā?" Mazliet apmulsis atvainojos un mēģināju atstāstīt – sākumā juceklīgi, cenšoties atcerēties katru vārdu, tad aizvien brīvāk, pārgāju agrākajā fantazēšanā. Cerēju, ka izdosies aizvilināt vectēvu kara atmiņu takās, tāpēc runāju par pundurkaravīriem, viņu cīņām, varoņdarbiem un nenovēršamo sakāvi vīnogulāju karalistē. Iepriekš biju stāstījis kaut ko citu, bet to vairs nevarēju atcerēties, turklāt atstāstīšana būtu garlaicīga. Neko daudz vienalga nemeloju, jo vīnogu stāsti bija līdzīgā garā teikti, pat ja vārdi bija citi. Vectēvs tomēr nebija apmierināts. Pačāpstinājis lūpas, viņš mazliet pacēlās spilvenos, lai varētu labāk mani aplūkot. "Eh, man arī agrāk tādi stāsti patika, bet tagad kaut kā bezjēdzīgi liekas. Labi jau skan, aizrauj arī, bet ja pēc tam atkal jāskatās tajās pašās vecajās, mušu apķēzītajās sienās...” Pamanījis manas sejas sašķobīšanos, viņš sasmējās. „Viss kārtībā, nesatraucies. Ar to tev pietiks vēl ilgam laikam - kas zin, pasaule var mainīties un citādus stāstus nemaz negribēs. Bet paklausies, kā man reiz izgāja – tu jau gudrs, gan sapratīsi, kas tur notika, kurš pie kā bij vainīgs. Es pats par to savulaik daudz domāju. Ganībās jau daudz laika, vari galvu lauzīt līdz kvadrātaina paliek. Skaidrībā vienalga netiku – joprojām nezinu, vai viņa runāja nopietni vai tikai pajokoja, lai mani apklusinātu. Laiks bij tāds – abiem četrpadsmit, galvā karstas čuras, tad vēl strādāšana saulē... Tolaik jau vīnogas šeit audzēja daudz vairāk, un mūs, mazākos, veiklākos, bieži sūtīja tās vākt. Vienā vasarā ietrāpījos pārī ar kādu dikti jauku meiteni no Čadirļungas. Viņa bija nerunīga, pat uz jautājumiem īsti neatbildēja. Man klusumā strādāt bij grūti, tāpēc pļāpāju daudz. Galvenokārt par sevi, piedziedāju meitenei pilnas ausis par iedomātiem piedzīvojumiem un varoņdarbiem. Viņa atsaucās reti, taču klausījās uzmanīgi. Tad nu es arī otrā dienā tāpat turpināju dziedāt vējam un saulei līdzi, bet naktī mājās gatavoju svaigu stāstu cepienu. Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem, ne dusmīga, bet nogurusi: "Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ne velna nepateikt?" Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. "Es par tevi tēvocim teicu," viņa tā nopietni, nopietni turpināja. "Viņš sasmējās, atcerējās par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstu izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt.” „Kas tad tur slikts,” es atjautāju. „Es tādus nevaru klausīties,” viņa teica. „Man vajag kaut kur aizķerties un pieturēties. Kaut ko, lai pēc tam negribētos raudāt, skatoties apkārt." "Nu jā," vectēvs nopūtās, skatīdamies kaut kur tālumā, cauri i man, i sienām. "Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr atkal varēju stāstīt. Kaut kā mēle vairs neklausīja. Bet arī pēc tam vārdi nāca lēnāk, grūtāk, smagāk. Laikam savu stāstu tūkstoti jau biju izstāstījis, tā aka bija izsmelta. Vajadzēja sākt skatīties apkārt un pašam sevī, meklēt stāstāmo dziļumā.” Vectēvs pasmaidīja. „Vēl nezināju, ka par to es vienīgais gribu klausīties." Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, bet man ausīs jau bija ieskanējis sauciens vakariņās, un es aiznesos uz virtuvi un sāku visiem stāstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, kurus visi arī uzklausīja ar bērniem rezervēto smaidu un uzmanību.   *             *             * „Tu arī zini tūkstoš stāstu?” „Nezinu.” „Cik tad tu zini?” „Piedod, es gribēju teikt, ka nezinu, cik zinu.” „Kā tas var būt?” „Es visu laiku veidoju jaunus.” „Tas ir kā?” „Visādi. Reizēm vienkārši tāpat, atceros kaut ko agrāk redzētu, noklausītu vai nosapņotu un salieku kopā ar citām tādām driskām līdz sanāk kaut kas ticams.” Arlo pārdomāja dzirdēto un izsecināja visu pa savam. „Tad tu man meloji par vectēvu un visu pārējo? Tāpat kā vectēvs tev?” „Nuuu, tā es to nesauktu –” „Interesanti, interesanti. Ir arī turpinājums?” „Vēl pāris stāstiņu.”     Turpinājums sekos. Pirmo daļu lasiet šeit. Otro daļu lasiet šeit.

Dalīties