Sēru stadijas. Trīs zviedru dzejnieki

Zaudējums kā ieguvums 1969. gadā grāmatā „Par nāvi un miršanu” (On death and Dying) Elizabete Kublere-Rosa (Elsabeth Kubler-Ross) norādīja uz piecām normālo sēru stadijām – noraidījums un izolācija, dusmas, kaulēšanās, depresija, samierināšanās – ikkatrs cilvēks sēru vai bēdu gadījumā tām iziet cauri. Kad cilvēks kaut ko vai kādu zaudē, viņš iegrimst it kā citā pasaulē, kurā likumus diktē šīs sēru stadijas. Tomēr cilvēki ir atšķirīgi, un tā darbojas arī sēru stadijas: katram cilvēkam tās izpaužas atšķirīgā secībā un dažādās ilgstamības pakāpēs, līdz viņš „samierinās ar nāvi”. Bet nomirt var jebkas: kā dzīva būtne, tā jūtas vai kāds dzīves posms, tāpēc sēru stadiju izpausmes var kļūt par savdabīgu, bet tajā pašā laikā interesantu „izpētes” vai refleksijas objektu, kas palīdz izprast neizprotamo jeb cilvēka būtību. Nāve bija pirmais vārds, kas nāca prātā, uzsākot lasīt trīs zviedru dzejnieku dzejas izlases, kas iznāca apgādā Mansards pagājušā gada rudenī. Ne tikai tāpēc, ka pirmā (nejaušā secībā) izlase saucās „Mirušo grāmata”, bet arī dzejkrājumu askētiskā noformējuma dēļ, kurā baltā fona neitralitātē „ielaužas” melnas taisnes, it kā šo vienveidīgo cilvēka dzīvi sadalot melnu līniju norobežotos posmos – sēru rombos, trapecēs, paralelogramos un taisnstūros. Tā kāda cilvēka (lasīt – dzejnieka) personiskā pasaules izjūta (lasīt – zaudējums) kļūst par spilgtu un pārdzīvojumiem bagātu ieguvumu lasītājam (lasīt – no malas vērotājam): kamēr „nāve” neskar mūs pašus, mēs varam gremdēties nāvīgās noskaņās, taču tikpat lielā mērā reizē svinēt dzīvi – uzelpot, ieelpot, atvilkt elpu, kamēr nākamā melnā līnija nav šķērsojusi mūsu dzīvi... Noraidījums, izolācija, depresija Marī Lundkvistes (1950) dzejoļu krājums „Mirušo grāmata” ir skaudrs un nāves apspēles piepildīts – taču tajā pašā laikā tas par vienlīdz būtisku atzīst dzīvi, uzsver tās nozīmi. Nāve nav izolējama no dzīves un otrādi, taču M. Lundkvistes dzejas cilvēks, šķiet, sēru izraisītā akūtā situācijā tiecas noliegt dzīvi tās reālajās izpausmēs, tiecas noslēgties pasaulē, kurā dzīvo un mirušo pasaule ir savienota: „Nāve ir augstprātība/ un pazemība/ Katru dienu tā no manis/ pieprasa dzīvi.” [7. lpp] Tā ir kāda sliekšņa situācija, kad dzīvais nevēlas atvadīties un mirušais nav vēl nekur aizgājis: „Laiks, nepieciešams/ ieaugšanai nāvē/ jāattīsta pilnīgā tumsā/ jāatdarina dzīve.” [22. lpp.] Un šī tikšanās telpa nenoliedzami ir konstruēta cilvēkā iekšā, viņa apziņā. Konflikts rodas, kad šajā miglainajā, realitātes noliegtajā, vates mīkstajā telpā ar atmiņu vai ikdienas rutīnas starpniecību ielaužas realitātes gaisma, dzīves drumslas, jo tās liek apjaust atvadīšanās mirkļa neizbēgamību. Lai no tās izvairītos, apziņa konstruē vēl ciešāku kokonu, un reizēm rodas sajūta, ka dzejas cilvēka realitātes noliegums dzīvo cilvēku ieved mirušo valstībā, kurā visi iemītnieki ir dzīvi, bet dzīvo pasaule iegūst mirušo vaibstus: „Mirušo vienmēr ir vairāk/ nekā dzīvo.” [7. lpp.] Tā ir apvērsta realitāte, kuru var uzlūkot kā aizsardzības mehānismu, kas ļauj kaut uz mirkli samierināties ar nāves klātbūtni, tā racionalizējot emocijas, proti, izvairoties no sāpēm, skumjām un nožēlas, kas tāpat ir nenovēršamas izjūtas, taču neļaut tām pārmākt sevi kaut uz mirkli, ir labākais, kas notiek ar Marī Lundkvistes dzejas cilvēku. Dzejkrājums ir smagnējs, tajā darbojas smagu nozīmju piepildīti tēli, kas arhetipiski saistīti ar cilvēka pasaules izjūtu un stabilitātes, harmonijas meklējumiem. Tā nereti nāve tiek saistīta ar Dieva tēlu; nāve ir iespēja satikties ar Dievu ne tikai mirušajam, bet arī dzīvajiem – tiem, kas iesaistīti depresīvā un vientuļā atvadīšanās procesā, kurā svarīgi uzsvērt pāriešanas motīvu, kas izgaismojas dzejas cilvēka novērojumos un sarunās ar mirušo (vai mirušajiem), uzrunājot viņu uz „tu”: „es vairs neredzu tevi/ no ārpuses, tikai no iekšpuses/ tava mūža apslēpto pusi.” [25. lpp.] Šajās sarunās atklājas dzejas cilvēka esamības smagums, kuru caurauž dažādas nāves: dabiskas (piemēram, tēvs), pašnāvības (mīļotais cilvēks – kā noprotams), šausminošas (bērns). Ar tām visām palīdz tikt galā vienīgi darbs, un šajā gadījumā tas ir literārās radīšanas, dzejošanas, rakstīšanas intensitātes panākums: „visi pirkstu muskuļi/ strādā intensīvi un trīcēdami/ lai izdabūtu laukā/ samilzušās sāpes.” [29. lpp.] Lai gan nevar noliegt, ka dzejas cilvēks tieši caur rakstīšanu tuvinās tiem, kas miruši, risina nāves un dzīves attiecību mīklu, kļūst filozofisks un mistisks kā gars, kuram ļauts ieraudzīt to, ko citi varbūt neredz, un apjaust to, ko citi varbūt neapjauš: „Mirušie izskatās kā mēs/ tikai pirksti vairāk pietūkuši/ kā čellistiem/ daži jau uz zemes/ apauguši kā airu laivas, zālē ieauguši/ zeme malko viņu asinis/ iesūc tās slieku ejās/ citi paliek stāvot, skumīgi/ kā cilvēki sniegā/ skatoties no liela attāluma/ var šķist, ka viņi savās aukstajās mutēs/ nes mazas liesmiņas/ ja paver viņu lūpas, liekas/ viņi ir pilni līdz malām ar/ stāstu par visperversāko:/ kā nāve pārojas/ ar dzīvi, neapvaldīti/ un bez kauna.” [29. lpp.] Tomēr pats interesantākais no malas vērotājam ir šī apvērstās realitātes idejai, kuru Marī Lundkviste pasniedz filozofiski vispārināti: dzīve un nāve kādā cilvēka mūža posmā satiekas un savienojas tik cieši, ka nav atdalāma viena no otras – nāve rada dzīvi, un dzīve rada nāvi nemitīgā riņķa dancī. Šajā dzejnieces filozofijā ir kas no Austrumu reliģisko atziņu esences, ne velti reizēm rodas sajūta, ka M. Lundkvistes dzejas sieviete līdzinās kādai Indijas maharadžas sievai, kas spiesta iet līdzi vīram nāvē, jo tāds ir viņas pienākums... Jo mirušais šo dzejas cilvēku ir sevī ietvēris ļoti dziļi, viņi nav viens no otra mirklī atdalāmi – pat nāvei tas nav pa spēkam, un tas reizē ir gan pašsaprotami, gan pārsteidzoši, jo dzejas cilvēks tomēr apzinās, ka ir dzīvs: „Neticams tas/ acumirklis/ kad saprotu/ ka tu gribi/ lietot gaisu/ atkārtot savu nāvi/ pielipt pie tās/ panākt, lai domātu/ ka tā ir mana.” [40. lpp.] Dusmas Arne Junsons dzejkrājumā „Reidž” atklāj, ka sērojot dusmas var tikt virzītas uz jebko, vērstas pret jebko: pat mirušais var tikt vainots, jo viņš ir pametis dzīvo pasauli, bet dzejas cilvēks jūtas vainīgs, ka ir dusmīgs (uz mirušo), un tas sadusmo viņu vēl vairāk... Un tā pamazām dusmas viņu izdzēš no šīs pasaules, viņš kļūst kā caurspīdīga ēna, un arī pasaule kļūst par neko: „(..) viss, kas man piederējis, ir izbalējis/ līdz gaišām ēnām, ēnām no ēnām (..).” [9. lpp.] Un izrādās, ka arī nekādu dusmu vairs nav, viss pasaulē iegūst pat pārlieku liela miera aprises – cilvēku kāds pamazām dzēš... Protams, tas ir laiks, jo „novecošana notiek ļoti strauji.” [10. lpp.] Tā pamazām cilvēks no vienas substances nonāk citā – no vienas eksistences formas citā, taču nekas nespēj mainīt viņa cilvēcisko būtību: „Nemiers,/ kas man vienmēr seko, ir arī te.” [10. lpp.] Tātad dusmas, niknums, trakums, kas iemiesots krājuma nosaukumā, vairāk līdzvērtīgs dzīves dzinējspēkam, kaut kam tādam, kas piesaista zemei, dzīvei. Šī pretruna – no vienas puses, dusmas, no otras izolējošs miers – atspoguļojas arī Arnes Junsona rakstības manierē – tie ir teksti, kas ir it kā no kaut kurienes izrauti. Dzejoļu formā turpinās šī idejiski atspoguļotā cilvēka dzēšana – dzejas teksti ir aprauti, tajos spilgti atklāta nepabeigtība, kad kaut kas vienmēr no kaut kā turpinās un tiek turpināts varbūt pat citur, citā dzīvē. Krājums izskan reizē kā vājuma un aizsardzības mehānisma, lai neatklātu šo vājumu, atklāsme. Tajā izteikta dabas tēlu klātbūtne – dabā ir kāda klusa, nemanāma, bet spēcīga dzīvība; caur dabu atbalsojas dzīvība: „ja tu esi šeit, tad tava balss/ ir strazda, žubītes dziedātājputna.” [14. lpp.] Arī dabas tēlos iezogas kas no Austrumu reliģiskās filozofijas par cilvēka pārdzimšanu dzīvniekā, kas, pēc budistu uzskatiem, notiekot daudz biežāk nekā pārdzimšana atkal par cilvēku. Šķiet, ideja par mirušā atgriešanos dzīvo pasaulē dzejniekiem ir bijusi tīkama, taču A. Junsons pret šo domu neizturas svētā pielūgsmē, bet gan kritiski, jo apjauš, ka tajā ietvers kas tikpat neskaidri mierinošs kā ikvienā līdzjūtībā: „Kam pieder doma par to, ka var dzīvot vēlreiz tas,/ kas jau dzīvojis?” [60. lpp.] Lasot šo grāmatu, rodas vēlme uzdot jautājumu: vai dusmas var būt mierīgas? Un kas ir miers? Kāpēc cilvēki pēc tā tiecas? Vai to var iegūt? Un vai var aizbēgt no sevis, savām bēdām un uzmācīgajām domām? Aizbēgšanas un attālināšanās motīvs Arnes Junsona dzejā ir viens no galvenajiem: dzejas cilvēks izeju saskata aizbēgšanā. Tāpēc nāve šeit tverama vēl metafiziskāk – nesaistīti ar ķermeni vai kādu fizisku substanci, drīzāk ar atmiņu vai sajūtu, jūtu miršanu/centieniem tās atgūt. Nāve kaut ko atņem, un viennozīmīgi A. Junsona dzejas cilvēkam kaut kā pietrūkst; arī šeit zināmā mērā darbojas apvērstās realitātes princips – nereti rodas sajūta, ka dzejas cilvēks ir ticis izdzēsts no dzīves, no realitātes un viņam līdzās vienkārši pietrūkst dzīva cilvēka: „Es vēroju nāves darbu:/ tas dara/ mūs mēmus, atņem mums gribu, dod mums ne mieru,/ bet nošķirtību, liek mums/ līdzināties kam citam. Nošķiršana ir neatgriezeniska.” [21. lpp.] Līdz ar to būtiski ir atrast atgriešanās ceļu, proti, atgūt, no jauna definēt sevi: „Es pagriežos pret zaļo mijkrēsli: ja kāds mani/ redz, mani atceras, saka manu vārdu; es esmu te” [33. lpp.] vai „Pieskaries man, un es dzīvošu vēlreiz. Redzi, tas ir tikai/ mans apvalks, rīta migla. // Es esmu te.” [43. lpp.] Konsekventi krājumā būtisks gaismas un tumsas attiecību attēlojums, jo galēja izdzišana dzejas cilvēkam saistās ar tumsu – iekrišanu tumsā, sevis nedefinējamību, taču tumsa ved uz gaismu kā nāve uz dzīvi vai otrādi. Līdz ar to krājumu caurstrāvo latviešiem visai labi zināmās (cerams!) un atpazīstamās rainiskās idejas par galu un sākumu; Arne Junsons gan tās nepauž tik tieši, bet parafrāzēs var saskatīt līdzības: „Aiz šķietami/ bezgalīgā nav gala. Tur top mana ticība.” [50. lpp.]; tāpat: „(..) bet es dzīvoju te. Arī te ir dzīvības formu/ krustpunkts; viss kustībā.” [51. lpp.] Iespējams, Arnes Junsona dusmas, šis „reidž” ir saistāms ar tā brīža, mirkļa netveramību un nedefinējamību, kurā viss pārtop par neko. Tas ir pārāk straujš un nesaprotams, bet tajā pašā laikā pašsaprotams un neizbēgams. Šo izjūtu krustpunktā lasītājam nākas sastapties ar mierīgām dusmām – nemierpilno dzīvotdziņas stāvokli, kas neizbēgami piemīt katram domājošam cilvēkam, kurš cenšas izprast vai vismaz mēdz reflektēt par dzīves sakarībām: „Es neko nezināju pirms/ neko pēc, tagad zinu, ka robeža starp visu, kas mirdz,/ mani piepilda, un/ neizmērojamo tukšumu, ir viens vienīgs solis,/ tas ir un tā nav.” [39. lpp.] Samierināšanās Ulfa Eriksona krājuma „Saules valstībā” nosaukums rada atbrīvošanos, mieru un patīkamas izjūtas, kuras dzejas cilvēkam ir kā dāvana, svētība (ne reliģiskā nozīmē). Tomēr arī šajā grāmatā iezīmēta atturība, izolēšanās, tikai tai ir cita nozīme – tā vairs nav nāves un dzīves pretstatīšana, bet gan samierināšanās ar nāvi un gaismas meklēšana nāves tumsā, tas ir, ieskatīšanās savā iekšējā tumsā, savā cilvēciskumā, vēlme saskatīt tur sevi, savu vietu: „Mirkli mēs dzīvojam/ bezgalībā, nezinādami,/ kā viss pāries. // Drīz atkal pazib mirklis,/ ar plānām spurām/ griežas augumam cauri. // Pēc tam bezgalība/ ik dienas rāda/ savu otro pusi.” [10. lpp] Tā šķiet, ka U. Eriksons liek savam dzejas cilvēkam pārceļot nāves valstībā, pēcnāves dzīvē un tad no turienes skatīties uz dzīvi, uz pagātni; krājums ir atpakaļvērsts skatiens, kurā būtisku nozīmi ieņem atmiņas un gaismas metafora. Krājums daudz lielākā mērā nekā abi iepriekšējie ir filozofisks, mazāk tēlojošs, jo acīmredzami dzejniekam ir bijis būtiski dzejas valodā definēt, kas ir kas, noskaidrojot dažādu fenomenu būtību, procesu virzību. Kāpēc dzejniekam bijusi nepieciešama tieši šāda pozīcija? Visai skaidrs, ka, attālinot dzejas cilvēku no dzīves, ir vieglāk definēt dzīves jēgu un varbūt pat pēcnāves dzīves jēgu, tās būtību, cilvēka vietu nāvē un dzīvē: „Kad tu redzi, ka ēna/ sastāv no tumšas telpas, kas/ īstenībā nekustas, ka tā/ visu tavu mūžu neizkustas/ ne par milimetru, tu saproti,/ ka tu esi tas, kas kustas,/ bet gaisma tavā dienā visu laiku tuvojas.” [18. lpp.] Liela nozīme tiek piešķirta domāšanai un saprašanai, kuru raksturo gaismas meklēšana un atrašana, jo dzejas cilvēks jau atrodas „gaismas valstībā”. Taču sapratne līdzi nes apziņu par zaudējuma sajūtu, tāpēc domas par pagātni ir sava veida atklāsme, kas liek secināt: „Laime ir virzienu un mērogu/ sajūta, bet nav vieta un varbūt arī nekāds tagad.” [28. lpp.] Tas ir vecumu ietekmēts pagātnē paliekošais (īpaši svarīga dzejniekam ir bērnības laiktelpa), ko nepieciešams atgūt, bet tas reāli nav iespējams, tikai ar atmiņu palīdzību. Viens no visu trīs grāmatu atdzejotājiem Juris Kronbergs reiz rakstīja „es atceros, tātad esmu”, asociatīvi savienojoties savā daiļradē ar Marselu Prustu un atmiņu fenomenu vispār. Ulfs Eriksons ierindojams šo un vēl citu autoru plejādē, kuriem atmiņas ir svarīgs aspekts, kas palīdz atgriezt dzejas cilvēkam dzīvi vai varbūt ilūziju, sajūtu par īsto dzīvi: „Nu man atkal telpas krāsās parādās/ izplatījuma miers. Mirklis/ bez beigām, plašums bez/ cita virziena, tikai tas viens./ Bet joprojām atceros/ savu dienu ainavas.” [43. lpp.] Tā nāves/dzīves pretstatā gaisma un tumsa tiek saistīta ar atcerēšanos un aizmirstību, un, kamēr cilvēks neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas – dzīves ikdienā vai pēcnāves valstībā –, atcerēsies, tikmēr viņš būs dzīvs. Tomēr viens paliek neizskaidrojams un nesaprotams – un tas ir cilvēks pats. Galu galā viss ir plašāks par cilvēku – pasaule, daba, bet cilvēks ir un paliek nesaprotams. Viņā viss ir pretrunīgs, daudz vieglāk izskaidrot to, kas viņam apkārt... Kaulēšanās jeb kā būtu, ja būtu Ja lasītu šīs dzejoļu izlases citā secībā, noteikti rastos arī cits iespaids. Varbūt priecīgāks, varbūt galējāks. Taču var gadīties, ka nerastos gan, jo visi trīs dzejnieki noteikti apliecina, ka nebeidzamais riņķa dancis – dzīve, nāve, dzīve, nāve, dzīve, dzīve, nāve, dzīve – ir nesaraujams un cieši saistīts, un pārsteidzošā kārtā ikviena cilvēka dzīvē šis riņķis kļūst par lūzumu – tā ir lauztu līniju diktatūra, jo dzīvē nekas neiet gludi, un ar to nepieciešams samierināties.