Kad pārāk vientuļi, skumji vai vienkārši rodas neskaitāmi jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt, ir vajadzīgs kāds, ar ko tajā visā dalīties. Ja nav ar ko izrunāties, var rakstīt dienasgrāmatu vai vēstules bez reāla adresāta. Rakstniece, dramaturģe un dzejniece Sandra Vensko raksta savam alter ego (latīņu val. „labākais draugs”) jeb Naktssargam.
No 2010. gada 19. novembra līdz 2012. gada 2. februārim ik mēnesi Naktssargam tiek veltīta viena līdz trim vēstulēm. Vai viņš tās saņem? Vai viņš uz tām atbild? Uz šo jautājumu nav atbildes, jo vēstuļu autores un Naktssarga attiecības risinās kādā citā pasaulē, kurā ir pavisam citi saskarsmes noteikumi un dzīves uztveres principi. Šis savdabīgais iekšējais monologs, dienasgrāmatas ieraksti jeb saruna ar Naktssargu apkopota darbā „Vēstules naktssargam”, ko 2012. gadā klajā laidusi izdevniecība
Dienas Grāmata.
Sandras Vensko tekstā Naktssargam ir neskaitāmas būtības izpausmes: labākais draugs, būtības otra puse, ilgu objekts, sargeņģelis. Darba sākumā lasāms:
„Naktīs mums ir bezgalīgi garas sarunas par to, cik atkarīgi esam viens no otra, bet neprotam palikt tur, kur esam izdomājuši palikt.” (11) Naktssargs ir vēstuļu autores būtības gaišākā un stiprākā puse. Brīžiem naktssargs var kļūt pavisam reāls:
„Domāju par mirkli un mūžīgo – cik labi, ka tajā ziemas rītā nenoslīki ezerā. Es būtu pazaudējusi draugu vai brāli, un tad man sāpētu ļoti un ilgi.” (28) Naktssargs ir mainīga esamība, viņš dzīvo naktī un pat pastāv bez ēnas. Šī nemitīgā pārveidošanās ietekmē galveno varoni, kura mainās līdzi, jo viņa ir daļa no Naktssarga jeb Naktssargs ir viņas dvēseles spogulis. Neskaidrs ir arī galvenās varones tēls. S. Vensko nav devusi norādes par vēstuļu rakstītājas vecumu, sociālo stāvokli, izskatu, tomēr vairākkārt velkamas paralēles ar pašu autori. Piemēram, kādā no dienasgrāmatas ierakstiem tiek numeroloģiski analizēts pašas S. Vensko dzimšanas gads.
Reizēm vēstuļu rakstītājas un Naktssarga attiecībās vērojama disharmonija:
„Ja tu manī vairs neklausīsies, es izdzēsīšu tevi. Ar vissmalkāko otiņu, aizkrāsoju vispirms acis, tad muti, vaigus, lūpas, uzacis... Lēni, bet uz neatskatīšanos.” (29) Šādos ierakstos atklājas sievietes spīts un emocionālā mainība. Taču pārsvarā Naktssargs ir uzticams balsts gan priekos, gan bēdās, jo viņiem abiem ir vienāda pasaules uztvere – abi redz, jūt un pārdzīvo to, ko neredz un nejūt materiālajā pasaulē dzīvojošie vidusmēra cilvēki.
Vēstuļu rakstītājas un naktssarga dzīve ir robeža starp racionālo un iracionālo. Pirmajos ierakstos lasāmas pārdomas par dzīvi aiz stikla, kas šķir cilvēkus citu no cita: viņi viens otru redz, bet nesajūt un neizprot. Šis stikls ir mūsdienu cilvēku un vēstuļu rakstītājas vientulība – trūkst cilvēcīga siltuma un sapratnes. Stikls atrodas arī starp vēstuļu autori un Naktssargu. Galvenā varone bieži Naktssargam uzdod dažādus jautājumus, viesbiežāk tādus, uz kuriem nav iespējams dot viennozīmīgu atbildi. Šie jautājumi ir filozofiski, eksistenciāli un garīgi:
„Vai esi sev jautājis, kas ir dzīve, mīļo naktssarg?” (31);
„Vai ziedam sāp, mīļo naktssarg?” (32);
„Kad sākas dzimšana, kad miršana?” (39). Uz dažiem jautājumiem naktssargs zina atbildes, bet uz citiem atbildes nav: „
Tu nezini. Es nezinu. Neviens nezina.” (49) Cilvēka būtība un dzīves jēga ir tik neizprotama, ka pat viedākie nespēj dot atbildes. S. Vensko atstāj arī dažus neatbildētus jautājumus lasītājiem – kas tad ir Naktssargs un cik viņam seju? Kur ir robežas starp vēstuļu rakstītājas realitāti un nereālo pasauli? Vai vēstulēs ir sarakste tikai ar Naktssargu? Vienā no pēdējiem ierakstiem var lasīt:
„Tu taču zini, mīļo naktssarg, ka bija Solvita, Anna, Ilze, Santa, Maira, Antra un Andra (cik jauki saskan vārdi), M.T. Viktorija, Lāsma, Inokentija un Marta.” (59) Mulsina tas, ka nevienā no iepriekšējiem ierakstiem netika minēti šie personvārdi. Nav izprotams, ko domājusi darba autore, ierakstu noslēgumā ievijot virkni ar personām, kuras zināmas vien viņai un Naktssargam.
S. Vensko uzbūrusi absolūti sievišķīgu pasauli – viss tiek tverts sensitīvi, izslēdzot loģiku un praktisko pasauli. Dienasgrāmatas autore par sevi raksta:
„Esmu sieviete, bet ne šajā, ne citā teritorijā, ne augstāk par debesīm, ne zemāk par zāli.” (18) Sievietes dziļākā būtība slēpjas spējā mīlēt, un S. Vensko varone mīl sevi, dabu un Naktssargu, taču pret apkārtējo, materiālo pasauli izturas piesardzīgi, jo tā var ievainot, saraut smalkās dvēseles stīgas. Pasaule tiek izprasta un tverta caur sīkumiem un detaļām. Vēstuļu rakstītāja piešķir katram ziedam, saulesstaram un lietus lāsei īpašu nozīmi. Katru dienasgrāmatas ierakstu caurvij deminutīvi, piemēram: ķibelītes, kukurznīši, dāvaniņa, pātadziņa, pūkkamolīts, burkānpuķītes, mēnestiņš, puteklīši, kruzīte, mutautiņi, pilsētiņa, lamatiņas, monētiņas, naudiņas, actiņas, laiviņas, ozolzīlītes un citi. Bieži sastopams taurenītis jeb taurentiņš, kas simbolizē dvēseli.
Piederība t.s. “sieviešu literatūrai” padara darbu pievilcīgu ierobežotam lasītāju lokam. Vīrieši šajās smalkajās detaļās un niansēs var apmaldīties, neuztverot un neizprotot teksta jēga un autores vēstījumu. „Vēstules naktssargam” ir lidojums smalkā pasaulē un dvēseliskās sfērās, kurās ne katrs racionāli domājošais cilvēks spēs orientēties. Jauniešiem šis darbs var šķist sievišķīgi garlaicīgs vai pārāk emocionāli un garīgi detalizēts. Brīžiem teksts sadrūp šajos sīkumos un deminutīvos, ar grūtībām veidojot veselumu. Turklāt „Vēstules naktssargam” ir bez konkrēta sižeta – nav secīgas darbības, sižetisku kāpinājumu, kritumu, konkrētu notikumu, tekstā tiek analizētas izjūtas un izteiktas pārdomas par dzīvi, cilvēku savstarpējām attiecībām. Nav nepieciešamības vēstules lasīt hronoloģiskā secībā, jo ieraksti nav sižetiski saistīti viens ar otru, tajos nav vērojamas būtiskas pārmaiņas darba galvenās varones pasaules izpratnē, tāpat nemainās attiecības arī ar Naktssargu.
Ko sargā naktssargs? Dažreiz nav nemaz, ko sargāt:
„Tu esi savu dežūru beidzis un nu vari ļauties fantāzijai, ka nekas jau nav noticis, tikai ceļš ir brīvs, un, izrādās, nav bijis ko sargāt, ja nu vienīgi savu ego.” (13) Bet pārsvarā naktssargs sargā jūru, dažreiz parku, bet visbiežāk debesis:
„Bet visu laiku klausījos ļoti uzmanīgi, kādas atklāsmes vai nospiedumus būs atstājušas īstās zvaigznes, kuras tu sargā.” (41) Naktssarga galvenais uzdevums ir sargāt galveno varoni, uzklausīt viņas pārdomas, vadīt viņu. Naktssargs sargā un savalda vēstuļu rakstītājas emociju jūru, stabilitātes parku, zvaigžņotos sapņus un debešķīgo garīgo brīvību. Naktssargs ir galvenais mierinājuma avots – viņš ir vienmēr garīgi klātesošs. Naktssargs vienmēr ir nomodā, viņš vienmēr sargā.
Vai Tavs naktssargs Tevi sargā?