Brodskim nav taisnība, nolādēts. Dzeja

Kristiāna Kārkliņa Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē studē Baltu filoloģiju, ko jūt kā savu īsto vietu, jo nākotni vēlas saistīt tieši ar literatūru. Tāpēc arī brīvajā laikā tuvu esoša ir literatūra, daudz tiek lasīts, lai paplašinātu redzesloku un domu apvārsni, neizpaliek arī kultūras pasākumu apmeklējumi. Dzeju Kristiāna raksta impulsu, ne mērķu vadīta – labās emocijas izdzīvojot sevī, bet negatīvās un mieram traucējošās izliekot uz papīra. Kristiāna par sevi saka: „Ar vienu kāju uz zemes – tā ironiski raksturoju savu iekšējo pretrunīgumu un dziļdomīgumu.”     *** aiziet kuģi, mūs atstājot krastā pilniem koferiem nobružātu atmiņu citātu starp aizpūstām pēdām smiltīs, pie apdrupušā mola, kur čuksti kā zvaigžņu atlūzas viļņos slīka. ostas tualetē aizmirsta lapiņa ar neidentificējamu kardiogrammas rakstu un vientuļu piezīmi – es jūtu tevi.   kuģi ir projām, mēs skatāmies ūdens atspulgos un meklējam durvis, bet ir tikai siena ar aizklātām fotogrāfijām ieplaisājušos rāmjos.     Mājās izdegušas naktis izvaro domas saviem kaulainajiem pelnu pirkstiem tās žņaudz, es izskatījos laimīga, nogalinot Kalibanu sevī.   ar kokaīnu ūsās kaimiņš meklē siltu plaukstu, čukstot man ir bail aizmigt. tur, kaut kur no augšas asaro patiesība, bet es nespēju pacelt galvu un neaizvērt acis, neaizvērt acis saduroties ar gaismu.   nav, kas uzdrošinātos noliegt - šī elle ir mūsu mājas     manis šeit nav un nebūs aiziet durvis, smaržu atspīdus atgrūžot melnu asiņu saķepušās lappusēs, lūdzu, atmiņu skeletus Viņai atdod Laiks savā negausībā mūs rīs un klusēs   sagriežos ar septīto debesu lauskām šīs plaisas ir tālāk par mani un jums drupas, uz kurām mēnesnīcā kāpām, Mārtiņ, patiesi zeme pēc mums skums?   Brodskim nav taisnība, nolādēts paradīzes putni nedzīvībā klusē par daudz pelnu uz spārniem klāts   sapuvušas sirdsapziņas trulās saknes sālīts lietus, pravietis, lien mirkļa brūcē sekunžu soļi, tikšķi, nē, sairst kāpnes     *** mēs paslēpjam pases un izdomājam sev jaunus vārdus. tā nebūs mūsu āda ar skrāpējumiem un nenosakāmām smaržām, ar atdzisušiem lūpu nospiedumiem, bet dīvāns mitrā jumta istabā vairs neatcerēsies mūsu izplūdušās aprises. tās nebūs mūsu pēdas pa vidu nē un varbūt tomēr uz slideno pagriezienu fona. tās nebūs mūsu izsalkušās acis uz katras jūsu ķermeņa šūnas, kas uzsūks sevī asinsrites tirpas un mūsu jaunos vārdus, uz kuriem atsauksies kāds cits. mēs izdomājam sev jaunus vārdus un bēgam no pāršķirtajām lapām.     *** viņi prasīja vai sāpēs, sāpēs ļoti vairāk nekā, kad straume aizrāva sev līdzi, un asi noplunkšķēja atvadas pretējam krastam kā frekvences maiņa iemīļotas dziesmas vidū - you changed the way you kiss me. and never change back.     *** aizdurvē pamesti klaudz tavi smiekli es iepļaukāju Mefistofeli un sekoju kājām, kas pazīst nepareizos virzienus.   bet manis nav ielā, pa kuru tu katru dienu staigā, domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.   starmeši mūs izmetīs Kolumba neatklātajā Amerikā, kur piedzērušas priedes mēģinās satvert debesis ar dziestošo sauli, kurai būs tava seja.   neklauvē pie durvīm, es vienmēr atstāju vaļā logu     *** vienmēr sveces apdzisīs, benzīns beigsies, brūcēs birs sāls, laiks satecēs mazā krūzītē un  izlīs, kamēr ar drupainiem instinktiem, tu lāpi savu eksistenci.   --------------------------------------------- 2012. rudens – 2013. janvāris