Sekss kā problēmu risinātājs... E. L. Džeimsa „50 Greja nokrāsas”

Kāda draudzene stāstīja: „Darbā esam divdesmit sievietes, starp mums tikai divi vīrieši. Kad sākām runāt par „50 Greja nokrāsām”, viņi arī apņēmās izlasīt. Nu izlasīja, bet – nē, tas neesot viņiem domāts darbs. Tikai sievietēm.” Iespējams, tieši tas arī ir iemesls, kādēļ recenziju par E. L. Džeimsas grāmatu „50 Greja nokrāsas” būtu jāraksta vīrietim, jo tas būtu visai nepieciešamais skats no malas, kas atklātu tās 50 Greja nokrāsas, kuras sievietēm var palikt apslēptas, jo nenoliedzami sievieškārtas lasītāju romāna reibinošā erotika „ievelk” un pievelk, liekot iejusties galvenās varones Anastasijas jeb Anas ādā ceļā uz Greja iepazīšanu: smeldze, kaisle, uzbudinājums rada atkarību no romāna, un tas notiek par spīti tam, ka romāna valoda ir lakoniska, pat sausa un raupja, liekot lasītājam iestigt dziļāk pašam savā iztēlē. Taču tieši valodas lakonisms ir tas, kas rada grāmatas varoņu jūtu kāpinājuma intensitāti: gribot pakļauties, Ana mēģina sevi ierobežot, tomēr nespēj pretoties Greja valdzinājumam. Stāsta „sāls” ir nevainīgas studentes, kuru tā pa īstam arī nevar „atkost”, seksuālo attiecību tēlojumā. Ana izvairās runāt par savām attiecībām ar Greju, un šī noslēpuma aura, kas apvij attiecības, ir sieviešu lasītāju Ahileja papēdis, kuru vēl vājāku padara Greja sadistiskās seksualitātes izpausmes. Arī Greja personība ir sarežģīta. Viņš audzis nelabvēlīgā ģimenē, tad nonācis lieliskā ģimenē, kurā viņam bijis jātēlo ideālais bērns. Bailes, nepaklausība, pašvērtējuma problēmas viņā jaušamas ik uz soļa. Ana mēģina saprast, izskaidrot Greja pagātni. Viņai ir daudz jautājumu, uz kuriem viņa nespēj saņemt tiešas atbildes. Tomēr galvenokārt viņus abus romāna gaitā vada seksuālā dziņa un kaisle, un viņa pati nespēj izskaidrot šīs attiecības. Lasot grāmatu, šķiet, ka mūsdienu cilvēkā iekustināt jūtas vairs var tikai vulgaritāte, fizioloģiski apraksti un zināma mēra „seksa revolūcija”, taču varētu teikt, ka slimīgi naturāla perversība ziņo, ka cilvēkiem patiesībā riebjas pasaule, kurā mēs dzīvojam. Iespējams, autore gribējusi pateikt, ka mūsdienu pasaulē vairs nepastāv smalkjūtība, pietāte, kāds pagātni prātā atsaucošs naivums un biklums. Lai gan nenoliedzami nevar autorei piedēvēt ko tik „gudru” (vai varbūt var?), visdrīzāk grāmata rakstīta, par lasītāju principā nedomājot... Lai atbildētu uz sākotnēji izvirzīto jautājumu, kāpēc romāns valdzina tieši sievietes, nav ilgi jādomā: tajā iekļauts viss, kas tik ļoti „patīk” stereotipiskai, vidējai sieviete, kas lasa sieviešu žurnālus, padomu grāmatas un dzelteno presi kārē uzzināt, kas ar ko kur un kā atkal ir noticis. Proti, noslēpumainība (sevi taču nekad tā pa īstam nevar izzināt! un saglabā taču sevī kādu noslēpumu, tā tu vīrietim patiksi vēl vairāk!), galvenās varones „unikalitāte” (sekojot padomiem un sieviešžurnālos paustajām atziņām, tu taču kļūsti par pašu unikālāko sievieti pasaulē!), vardarbīgas seksuālās attiecības (visas sievietes taču iztēlē vienmēr alkst tikt izvarotas!), sarežģīts vīrietis ar bērnības, jaunības traumām (ak, nu tik būs ko ārstēt un dziedināt ar mīlestības spēku!) un līdz galam nepateiktība valodas lakonismā (iekāri taču palielina nevis galēja atkailināšanās, bet gan tieši otrādi – jau minētais noslēpumainības plīvurs jeb mežģīņu veļa, kas iekustina iztēli! – acīmredzot vislabākais un pat vienīgais sekss, pēc vidējās sievietes domām, vidējam vīrietim ir ar paša iztēli..., ak, nē, tik tāli taču viņa noteikti neaizdomājas!). Romāns ir ieguvis sensacionālu slavu erotiski piesātinātu dialogu bagātības, straujas darbības, notikumu un darbības vietu dažādības dēļ. Tā ir shematiski viegli saprotama literatūra, kurā dominē seksuālas ainas ievītas romantiski idilliskos jaunas „vidējās” sievietes priekšstatos par mīlestības spēku un spēju visu atrisināt un izārstēt (šajā brīdī vajadzētu saprast, kā romāns beigsies). Šķiet, šādā vieglās literatūras episkumā grāmata ir piemērota ikvienam lasītājam – pat vīrietim, jo, iespējams, ka Greja pasaule ir pavisam reāla un pastāv kaut kur uz šīs planētas... Virspusēji Grejs un Ana ir amerikāņu puritāņu tradicionālās pasaules uzskatu izjaucēji un sabrucinātāji (neviens taču par TĀDĀM lietām nerunā! – ak, taču kādreiz netīšām paklausieties, ko runā tīņu meitenītes, ejot pa ielu, sabiedriskajā transportā vai kaut Gaujas malā pavasara siltajās dienās...!), un, iespējams, tieši tas nodrošina romānam masveida slavu (nereti amerikāņu lasītājs šādām „vidējām” grāmatām nodrošina slavu, atceroties kaut vai grāmatas „Ēd, lūdzies, mīli” (Eat, pray, love) bestsellera statusu, kuru grāmatai nodrošināja tajā iekļautā trekno gadu filozofija – Indija ir visu svēto govju, piedodiet, vidējo sieviešu glābšanas centrs, bet, kas pats briesmīgākais, šī grāmata tika uzrakstīta, balstoties uz reālu pieredzi – vai tiešām reālā pieredze, es atvainojos, ir tik garlaicīga un tāds s**s? Un romāns tika ekranizēts, bet, noteikti jūtot tā tizlumu, kādam (producentam) ienāca prātā filmu „izvilkt” ar superslavenu aktieru Džūlijas Robertsas un Havjera Bardema palīdzību), taču vēlreiz nepieciešams uzsvērt – šī grāmata „ievelk” pat nemanot, un jādomā – varbūt tai piemīt tāds pats sadistisks spēks kā tajā tēlotajam Grejam? Prāts atkāpjas, ķermenis elektrizējas... Romāns ievelk savā varā un „vidējs” lasītajs nevis sarkst un bālē, lasot romānu, bet uzjautrinās un gūst kaifu (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē) no tā satura. Tas tikai liecina par to, ka pasaule veic kādu noteiktu apburtu loku. No Dekamerona līdz 50 Greja nokrāsām... Ironija, humors un mākslinieciskais līmenis vairs nav svarīgs, ir svarīga seksuālā bauda, veidi, kā var sasniegt orgasmu, bet ir absolūti vienaldzīga jūtu saite starp cilvēkiem. Kas ir attiecības un uz ko tās balstās? Tas ir jautājums katram pašam. Ja cilvēks vēlas ko vairāk par fiziloģiju (veiksmes atslēga attiecībās taču ir cilvēku intereses, sarunas utt.!), tad grāmatu nav ieteicams lasīt, ja vēlaties iegūt rokasgrāmatu guļamistabai, tad, lūdzu, esiet laipni aicināti to iegādāties!