Paradīzes iežogotais dārzs. Paula Makleina „Parīzes sieva”

Jāsaka, ka zināmā mērā gan romāna nosaukums, gan uz grāmatas vāka iespiestā anotācija (vismaz tās pirmie teikumi) no pirmā acu uzmetiena liek domāt par salkani tonētu gara darbu, ko parasti vainago lineārs vēstījums ar paredzamām beigām. Lai nebūtu sacīts bez pamatojuma, anotācijas pirmie ievadteikumi skan šādi: „Čikāga, 1920. gads. Hadlija Ričardsone ir divdesmit astoņus gadus veca sieviete, kura teju vairs necer sagaidīt mīlestību un laimi. Un tad viņa sastop Ernestu Hemingveju – enerģisku, dedzīgu un kvēlu ambīciju pārpilnu jaunekli.”¹

Patiesi, P. Makleina pārceļ lasītāju 20. gs. pirmajā pusē, vēstot par ievērojamo zudušās paaudzes rakstnieku, Nobela un Pulicera prēmijas laureātu Ernestu Hemingveju un viņa pirmo sievu Hadliju Ričardsoni. Romāns noteikti nav vērtējams kā rafinēti biogrāfisks sacerējums, lai gan, kā norāda pati autore, raksturojot atļaujas un atsauces², ir veikts vērā ņemams Hemingveja dzīves gājuma, varbūt pat būtu precīzāk teikt – dzīves redzējuma, izpētes darbs.

Stāsts tiek risināts it kā no negaidīta skatu punkta. Vēstītāja ir pati Hadlija Ričardsone, kas kļūst par Hadliju Hemingveja kundzi. Viņa brīvi un nepiespiesti stāsta par savu iepazīšanos un laulības dzīvi ar Hemingveju, kas toreiz vēl ir jauneklis bez jebkādiem tituliem. Viņa vienīgais īpašums ir ambīcijas kļūt par rakstnieku, proti, ne jau šādu tādu rakstnieku, bet literatūras lielmeistaru, kas ierakstīs savu vārdu vēsturē. Tieši ar šādu mērķi jaunais pāris pārceļas uz Parīzi, kas ir viņu jauno iespēju zeme.

Un tā, soli pa solim, grāmata pamanās aizraut. Aizraut ne tik lielā mērā ar Parīzes kolorītu, ko sola jau grāmatas nosaukums, bet gan ar dzīviem un ievainojamiem cilvēkiem, par kuriem arī ir šis stāsts. P. Makleinas Hadlija ir atbruņojoša ar savu atklātību, noteikti subjektīva, par ko lasītājam, visticamāk, nebūs ne vismazāko šaubu, bet tieši tas savādā manierē arī liek noticēt viņas vēstījumam. Pretēji Hemingvejam viņa sieva nav lielās mākslas cilvēks, lai gan mūzikas klātbūtne un pastāvīgā vingrināšanās klavierspēlē ir viņas tēla neatņemami raksturlielumi. Hadlija neaizraujas ar mākslu, bet gan ar savu vīru. Sieviete noraugās no savām vienkāršā cilvēka pozīcijām uz literatūras smagsvariem, kurus viņiem abiem ar Ernestu Hemingveju ir tā laime satikt Parīzē. Hadlija it kā no malas vēro diskusijas par literatūru un par visiem procesiem, kas ir pirms literatūras – rakstības stila atrašana un izkopšana, pēc kā līdz prāta baltkvēlei un pat fiziski sajūtamām sāpēm tiecas Ernests Hemingvejs. P. Makleinas Parīze ir Hemingveja agonisko meklējumu caurvīta. Tā nav romantiskā, bet kontrastu Parīze, kurai vienā pusē drūzmējas darba ļaudis, bet otrā – jauno mākslinieku uzplūdi ar saviem tikpat agoniskajiem prātiem un uzdzīvi. Vienā no Parīzes ainām Hadlija stāsta:

„Uz kafejnīcas slēgšanas laiku mēs bijām tā piesūkušies, ka bijām spiesti turēties viens pie otra, lai ejot saglabātu līdzsvaru. [..]

Mājās mēs viens pēc otra izvēmāmies naktspodā. Kad gājām gulēt, deju zālē joprojām auroja dzērāji; akordeons bija uzņēmis gluži vai drudžainu toni. Mēs pieglaudāmies viens otram ar mitrajām pierēm, cīnīdamies ar nelabu dūšu un turēdami acis vaļā, lai pasaule negrieztos pārlieku mežonīgā ātrumā. Un, laižoties miegā, es sacīju: „Mēs to noteikti atcerēsimies. Kādu dienu mēs sacīsim, ka šis akordeons bija pavadījums mūsu pirmajam Parīzes gadam.”

„Akordeons un maukas, un vemšana, ” viņš /Ernests Hemingvejs – I.G./ teica. „Lūk, mūsu mūzika.”” ³

Savas karjeras sākuma posmā, skatoties uz Parīzes vidi un mākslas cilvēku ieplūšanu tajā, Ernests Hemingvejs neslēpj savu riebumu pret šo šķiru. Dažkārt Hadlija arī atstāsta Ernesta teikto:

„„Kāpēc katrs otrais, ko satiec, apgalvo, ka viņš ir mākslinieks? Īsts mākslinieks ar to neplātās, viņam nav tam laika. Viņš dara savu darbu un izsvīst to klusējot, un it neviens viņam nevar palīdzēt. ””⁴

Makleinas Hemingvejs arī ir tas, kurš izsvīst savu darbu. Hadlijas acīs darbs parādās kā viss viņa dzīves centrs. Viņa pati tikai dzīvo līdzi, mēģinot neaizbiedēt to lielo un vareno, kas no Hemingveja tiek sagaidīts un ko bez šaubām gaidīja viņš pats.

Lai gan romāns šķiet sadzīviski atsvešināts un Parīzē centrēts, lielu tā daļu aizņem ceļojumu tematika, žurnālistika kā Hemingveja ienākumu avots – īpaši reportāžas, ko viņš veic no militāri aktīvajām, politiski sensiblajām teritorijām. Karš, asinis, pagātnes rēgi, ievainojumi, sadziedētās un tikai daļēji aizvilkušās brūces ir klātesošas un ne mirkli neatslābst. Savdabīgā kārtā tās kļūst par dvēseles enkuru un katalizatoru jaunai radīšanai. P. Makleina ataino stāsta, sižeta tapšanas veidu, literārā darba dzimšanas lielā sprādziena teoriju, bet pāri tam visam ir tikai cilvēki, kas kaut kā mēģina virzīt savu dzīvi un bieži vien, vadot lielo mākslas kuģi, neredz mazos, sadzīviskos aisbergus.

It kā attaisnojot romāna subjektīvismu, kas, jāsaka, piešķir tam sievišķīgu šarmu, autore atsaucas uz paša Hemingveja (īstā Hemingveja, nevis literārā tēla) vārdiem:

„Nav nekādas vienas patiesības. Viss ir patiesība.”⁵

Tam romāna kontekstā ir grūti nepiekrist.⁶

Atkal un atkal piesaucot Hemingveja vārdu, nākas aizdomāties, ka stāstījumu taču risina viņa sieva. Tas ir Hadlijas Hemingvejs, Hadlijas dvēseles stāvokļi un redzējumi par savu vīru un to, kā viņu attiecības pamazām izirst. Te arī parādās laulības salīdzinājums ar paradīzi un tās īsteno nozīmi, ko Hadlijai pavēsta viņas vīrs:

„Ernests reiz man stāstīja, ka vārds paradīze esot persiešu izcelsmes un nozīmējot iežogots dārzs. Toreiz es zināju, ka viņš saprot, cik nepieciešami ir solījumi, ko devām viens otram, mūsu laimei. Īsta brīvība nav iespējama, ja nezini, kur ir žogi, un nekop tos.”⁷

Ernests un Hadlija Hemingveji, meklējot savu laimi un piepildījumu, katrs iežogo savu paradīzi. Cik daudz no tā ir bijis patiesība un kas īsti ir patiesība, tas paliek lasītāja izvērtēšanai. Romāns piedāvā vienu alternatīvu, kas vismaz lasīšanas brīdī mudina noticēt tieši šim stāstam.