Akadēmiskais centrs
+
Romāns ir izkopts līdz pilnībai: trāpīga valoda ar romantiski vilinošo tēlainību, labskanību un vienlaikus reālistisku skarbumu, veiksmīgi vēstījuma un kompozīcijas veidošanas paņēmieni. Lasot romānu, nevienu mirkli nepamet izjūta, ka tas ir kāds klasisks maģiskā reālisma daiļdarbs, vietām – varbūt kāda mazāk zināma Kārļa Skalbes pasaka. Lasītājs tiek ierauts vizionārā pārrealitātē, nesasniedzot pārgudru samākslotību, smagumu vai pieskaršanos zinātniskajai fantastikai. Viss metafiziskais un iracionāli tveramais dabīgā un nosvērtā veidā nonāk pie ikviena lasītāja, neatkarīgi no tā pieredzes. Viss pārlaicīgais, atsacīšanās no laikmeta konkrētības kā obligāta fona un eksotiskie, visnotaļ oriģinālie elementi ir romāna pievilcības pamatā.
Romāns nav atsevišķi dalāms kā vēstījums par bērniem, par mātēm vai par romānā tik ļoti būtisko ģimenes jautājumu. Tas drīzāk ir vēstījums par cilvēku, kuram jāvar stāties pretī dzīves grūtībām un nereti šokējošajiem šķēršļiem, lai gan romāns netop deklaratīvs. Ja varbūt sākotnēji „sarkanā” lietojums šķiet mulsinošs, tad romāna gaitā top absolūti skaidrs, ka sarkanā ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs – krāsa tiek lieliski sintezēta ar stāstu, cilvēkiem, pasauli. Sarkanais nepieciešams arīdzan neviennozīmīgumam. Zaudētie spārni atkal izaug, atsverot romāna cietsirdīgumu ar skaistumu un lasītāja dvēseles aizkustināšanu – absolūti satricinošu katarsi romāna izskaņā. Tādēļ jau tas ir cietsirdīgs skaistums. Autore lasītāju ir izvedusi cauri pārdzīvojumam, kurš lasītāju attīrījis, šķīstījis un licis tam domāt par atgriešanos mājās – katram pie sava pirmsākuma. Pie saviem vecākiem, pie saviem radītājiem, pie saviem ievedējiem lielajā dzīvē. Bet varbūt tā vienkārši būtu atgriešanās sarkanajā, mūžīgajā debess jumā.
-
Kaut arī izcils darbs, tas tomēr raisa dažus jautājumus. Galvenokārt – par it kā pašmērķīgo fatālisma un bezcerības sajūtu. Strupceļš Žoludei nav viennozīmīgs – tas tomēr vedina uz izeju, kurai agrāk vai vēlāk ir lemts būt. Tomēr – kāds eksistences modelis tiktu piedāvāts romāna varonēm, ja pakļaušanās vīriešiem faktiski visos tēlotajos gadījumos nozīmē psihofizisku un nereti amorālu moku ceļu, savukārt izlaušanās brīvībā – anarhistisku aizmiršanos un būtībā tikpat lielu upura nešanu? Minētā problēma drīzāk skar latviešu literatūrā (un mākslā) tik bieži klātesošo nolemtības smagnējumu. Vai tā būtu kritizējama īpatnība – tas jālemj lasītājiem.
Romānā pieredzam jau minēto atsacīšanos no laikmeta konkrētības, taču vienlaikus, kā jau pagājušajā gadā atzinuši vairāki kritiķi, esam arī spiesti piefiksēt noteiktas reālijas, kas izjauc it kā lieliski konstruēto eksotisko „pasakas” makrokosmosu, sašaurina laika un telpas burvību. Romāna grandiozums gluži vienkārši neļauj piedot nepilnības.
