Dzīves formula. Džūljens Bārnss „Beigu izjūta”

Britu rakstnieks Džūljens Bārnss (Julian Barnes) ar romānu „Beigu izjūta” 2011. gadā ieguvis Bukera balvu. Spriežot pēc romāna nosaukuma,  potencionālā teksta tematika varētu būt pirmsnāves agonija, kara veterāna pārdzīvojumi vai gluži pretēji – harmonijas, gaismas un pilnības sasniegšana.

Laiks un atmiņa ir nozīmīgākie šī romāna raksturlielumi. Varētu pat uzskatīt, ka romāns tiek centrēts un pakļauts darbā izmantotā paša autora izdomātā franču filozofa Patrika Lagranža (tāda ironiska spēle) domu graudam: „Vēsture ir pārliecība, kāda veidojas tur, kur atmiņas neprecizitāte sastopas ar dokumentācijas trūkumu.” (26)

Romāna pirmo daļu piepilda jaunības dzirkstēšana, kad kādā Londonas centra skolā puiši vārdā Tonijs, Kolins, Alekss satiekas ar inteliģento, tāpēc citā kategorijā iekļaujamo Adrianu. Dzīve rit asprātībās, sapņu kaldināšanā un skolas solā: „(..) mēs bijām kāri uz grāmatām, kāri uz seksu, talantīgi, anarhistiski. Visas politiskās un sabiedriskās sistēmas mums šķita samaitātas, taču alternatīvu, izņemot hēdonistisku haosu, mēs atteicāmies izskatīt.” (18) Pēcskolas dzīve jauniešus izšķir, dzīve iegūst paātrinājumu, jo zūd izolators – viņu tā dēvētā skolas laiktelpa. Viena no svarīgākajām šīs romāna puses detaļām ir ekstravertās spāņu valodas studentes un dzejas cienītājas Veronikas Mērijas Elizabetes Fordas ienākšana nu jau augstskolas studentu Tonija un vēlāk arī Adriana dzīvē. Viņas vārdiem ir nozīme romāna noslēgumā, taču, domāju, ka retais lasītājs būs tos paturējis prātā. Vai te, tāpat kā daudzviet citur grāmatā, nenotiek autora spēlēšanās ar lasītāja atmiņu? Taču nemaz neceriet, ka atklāšu ko vairāk.

Romāna otrā daļa vēstī par Toniju pusmūžā (nekādos „everestos” viņš nav uzkāpis), kad ieraušanu atpakaļ pagātnes „būrītī” izraisa impulss – Veronikas māte viņam savā testamentā novēl 500 mārciņas un drauga Adriana Finna dienasgrāmatu. Tas viss atsauc atmiņā pagātni pirms četrdesmit gadiem un liek deformēt savu individuālo un subjektīvo vēsturi, pat patību. Tonija uzdevums ir izteikt lielumus (b, a¹, a², s, v) piedāvātajās formulās, ko uzrakstījis Adrians savā dienasgrāmatā, jo tikai tādā veidā izdosies tikt skaidrībā ar savu pagātni. Pārējo skolas laika draugu atmiņas netiek aktualizētas, un Tonijs ar viņiem pat nekādu komunikāciju kopš skolas laikiem nav uzturējis. Ja romāna pirmajā daļā skolas laika draugu Alekss un Kolins ir perifērijā un viņu atmiņas par pagātni nav nepieciešamas, tad to pašu nevar teikt par Veroniku, jo viņas monologs palīdzētu lasītājam vieglāk raksturot un izprast Toniju.

Atmiņas turpmākajā romāna daļā kļūst par galvenajām darba sižeta stūmējām. Gremdēšanās un pieiešana tām klāt no cita leņķa fiksē jaunas detaļas, mīklas (tātad – samezglojumus) savas pagātnes novērtējumā. Dzīvojot miermīlīgā apziņā ar absolūto patiesību par aizgājušajiem laikiem, Tonijs saprot, ka dzīve ir bijusi ilūzija, viduvējība un pašapmāns. Un lasītājs vairs nevar izlemt, kuram tēlam just līdzi, kuru žēlot, nopelt vai ienīst... Redzams, kā atmiņu plankumi, traucējumi, ilgstamība, tukšumi, interpretācijas un versijas par konkrēto notikumu disonē ar citu cilvēku interpretācijām: „Man atkal jāuzsver, ka tā ir mana tagadējā interpretācija tam, kas notika tad. Vai drīzāk – manas tagadējās atmiņas par manu toreizējo interpretāciju tam, kas tolaik notika.” (54) Šo Bārnsa darba daļu konstruē pagātnes un tagadnes disharmonija un plēšanās vienai ar otru, kā arī morāles jautājumi, nožēlas plūdi. Un – vai tikai paša varoņa uzrakstītā vēstule (kā lāsts) greizsirdībā nav bijusi tā, kas novedusi Adrianu līdz bojāejai? Tonijs mēģina attaisnoties savā un citu priekšā, bet dzīves scenāriju nevar tā vienkārši labot.

Romāna kontekstā noteikti velkamas paralēles ar Marsela Prusta epopeju „Zudušo laiku meklējot”, lai gan pavisam citā intonācijā – zudušais laiks te nav estetizēts un utopisks, drīzāk gan tā svešums ir biedējošs un distancējošs, jo „(..) laiks nedarbojas kā līme, bet drīzāk kā šķīdinātājs” (79). Tonija romāna noslēguma atziņa ir rūgta: pagātni nav iespējams labot: „Es domāju – kaut kādā savas esības līmenī es tiešām domāju –, ka varu atgriezties atpakaļ sākumpunktā un visu mainīt. Ka varu likt asinīm plūst atpakaļ.” (154) Galvenais varonis nespēj harmonizēt savu dzīvi, te iesprāgst karmas likums – ko sēsi, to pļausi, jo pagātne kā bumerangs sāpīgi trāpa viņam pašam: „Ir uzkrājums. Ir atbildība. Un bez tiem ir arī nemiers. Liels nemiers.” (175)