Kas satricina pasauli? Džūdita Batlere „Dzimtes nemiers”

Amerikāņu filosofes un profesores Džūditas Batleres ietekmīgākā darba „Dzimtes nemiers” mērķauditorija sākotnēji bija feministes. Taču, izdota ASV 1990. gadā, grāmata gūst plašu rezonansi akadēmiskajās aprindās feminisma kritikas dēļ: līdzās revolucionāram skatījumam uz dzimtes identitāti, attiecībām starp dzimumu un dzimti, tiek piedāvāts arī dzimtes kā performativitātes koncepts. Turklāt būtiska ir arī Batleres sniegtā feminisma filosofijas pārstāvju (Simonas de Bovuāras, Lisas Irigarajas, Jūlijas Kristevas u.c.) izteikto domu analīze un kritiska interpretācija. Batlere apšauba „sievietes” kā universāla un stabila feminisma teorijas subjekta vai mērķa pastāvēšanu, nosaucot to par feminisma reprezentācijas produktu: „Nepietiek noskaidrot vien, kā sievietes varētu vēl pilnīgāk reprezentēt valodā un politikā. Feministiskajai kritikai vajadzētu arī saprast, kā feminisma subjektu – „sieviešu” kategoriju – rada un ierobežo tās pašas varas struktūras, caur kurām emancipācija tiek meklēta.” (15. lpp.) Pēc Batleres domām subjekts „sieviete”, kuru feminisms tiecas reprezentēt un atbrīvot, patiesībā caur feminismu tiek fiksēts un ierobežots, tāpēc autore apšauba vienu no galvenajiem feminisma teorijas pieņēmumiem, proti, pieņēmumu, ka eksistē noteikta identitāte un subjekts, kam nepieciešama reprezentācija politikā un valodā. Doma, ka „sievietes” identitātes raksturojumos blakus dzimumam jāņem vērā arī tādi būtiski faktori kā šķira, rase, tautība, seksualitāte, vecums utt. feministiskās literatūrteorijas uzmanības lokā nonāca 20. gadsimta 80. gados. Saistībā ar to, piemēram, šajā laikā uzplauka lesbiešu estētika, kas pētīja sievietes seksualitātes, draudzības, mātes – meitas attiecības jaunā aspektā. Šajā laikā izdotās feminisma literatūrteorijas antoloģijas atspoguļoja feministiskās kritikas daudzskaitlību, piemēram, 1985. gadā (E. Šovalteres sakārtojumā) iznāk antoloģija „Jaunā feministiskā kritika: esejas par sievietēm, literatūru un teoriju” (The New Feminist Criticism: Essays on Women, Literature and Theory), kurā tiek ņemtas vērā atšķirības starp rakstniecēm sievietēm, kas veidojušas gan pašu literatūru, gan veidus, kā to lasīt un vērtēt. Šajā antoloģijā, piemēram, aplūkotas tādas tēmas kā melnādaino sieviešu rakstnieču rakstība (rakstos Toward a Black Feminist Criticism un New Directions for Black Feminist Cirticism) un jau pieminētā lesbiešu problemātika (rakstā What Has Never Been: An Overview of Lesbian Feminist Criticism), uzsverot un aplūkojot daudzveidību sieviešu pieredzēs un rakstītajā materiālā. Batlere raksta: „Teorijas par feminisma identitāti, kas apvieno rases, seksualitātes, tautības, šķiras un veselīguma predikātus, visas kā viena noslēdzas ar mulsu „utt.” saraksta galā (..), tām nekad neizdodas uzskaitījumu pabeigt. (..) Tas ir supplemente, nenovēršams pārpalikums jebkuriem pūliņiem vienreiz un uz visiem laikiem atrast identitātes vietu. Šis neierobežojamais et cetera tomēr piedāvā sevi kā jaunu sākumu feminisma politiskajai teorijai.” (193. lpp.) Apšaubot feminisma izvirzīto “sieviešu” kategoriju kā grupu ar kopīgām iezīmēm un interesēm, Batlere uzskata, ka kategorijas „sievietes” (pat daudzskaitlī lietots jēdziens ir nevis „stabils apzīmētājs”, bet „nemierpilns termins, strīdus auglis, satraukuma iemesls” (16. lpp.)) apšaubīšana paver jaunas diskusijas iespējas. Uzsverot, ka jāizturas kritiski pret feminisma centieniem apkopot un vispārināt (jo šāda pieeja tikai pastiprina dzimšu attiecību bināro skatījumu, kurā cilvēki tiek iedalīti divās, skaidri noteiktās grupās,– sievietēs un vīriešos), Batlere uzskata, ka būtu jādod iespēja katrai personai veidot un izvēlēties savu individuālo identitāti, taču feminisms, tiecoties pēc vispārinājuma, tā vietā, lai atvērtu šādu iespēju, to drīzāk ir noslēdzis. „Sieviešu” kategorijas paplašināšana, atklājot tās sarežģītību un iekšējo daudzveidību, bija būtiska arī franču feminisma teorētiķu – filosofes, lingvistes un psihoanalītiķes Lisas Irigarajas, filozofes un psihoanalītiķes Jūlijas Kristevas un rakstnieces Helēnas Siksū teorētiskajos un literārajos darbos, kuros tika veicināta jaunas pieejas radīšana domāšanā par sievietēm, viņu ķermeņiem un vēlmēm, par būtisku uzskatot tieši diferences principu. 20. gadsimta 70. gados poststrukturālisma ietekmē franču feminisma teorijās uzsvērta nevis rakstnieces dzimte (sieviete), bet gan teksta dzimte (sievišķs teksts). Tādejādi dažādos teorētiskos veidos tika mēģināts aizvietot sociosimbolisko kārtību, kas pamatota opozīciju un diferenču loģikā, noraidot absolūto atšķirību starp vīrišķo un sievišķo un tās vietā atklājot vairākas atšķirības/diferences katra dzimuma un katras runājošas būtnes ietvaros. Dž. Batlere grāmatā “Dzimtes nemiers” kritiski interpretē arī J. Kristevas un L. Irigarajas paustās domas, norādot, ka, „jēdziens „sievišķs” vairs nešķiet stabils, tā nozīme ir tikpat neskaidra un nenoteikta kā „sieviete” un abi termini ieguvuši savu nemierpilno nozīmi tieši saistībā viens ar otru.” (8. lpp. ) Identitātes un dzimtes kritiku Batlere sāk ar pieņēmuma par šķīruma starp dzimumu un dzimti izaicināšanu, kur dzimums tiek saprasts kā bioloģisks lielums, kamēr dzimte – kā kultūras konstrukts. Pirmkārt, šis šķīrums „rada plaisu feminisma subjektā” (19. lpp.): „Dzimte ir kultūras konstrukcija, tātad dzimte nav nedz dzimuma radīta, nedz arī tik noteikta kā dzimums. Šāds šķīrums, kas pieļauj, ka dzimte var būt daudzkārtīga dzimuma interpretācija, jau tādejādi potenciāli apstrīd subjekta vienību. (..) Galējā izpratnē dzimuma un dzimtes šķīrums paredz radikālu saistības trūkumu starp ķermeņa dzimumu un kultūrā radītām dzimtēm.” (20. lpp.) Otrkārt, apgalvojums ir nepatiess, jo abi – gan dzimums, gan dzimte – ir konstruēti un tādejādi „dzimums pēc definīcijas vienmēr ir bijusi dzimte” (22. lpp.); „Apšaubot dzimuma nemainīgo raksturu, iespējams, var apgalvot, ka šī konstrukcija vārdā „dzimums” ir kultūrā konstruēta gluži tāpat kā „dzimte”; tik tiešām, dzimums allaž ir dzimte, tādejādi šķīrums starp dzimumu un dzimti galu galā, izrādās, nepastāv.” (21. lpp.) Kritiski interpretējot S. de Bovuāras apgalvojumu, kas izteikts darbā „Otrais dzimums”, ka, „par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst,” Batlere norāda, ka „šis radikālais dzimuma/dzimtes šķīruma formulējums norāda, ka dzimumā noteikti ķermeņi var radīt virkni dažādu dzimšu (..), ja dzimte ir kas tāds, par ko var kļūt, bet par ko nevar būt, tad dzimte pati par sevi ir kļūšana jeb darbība un to nevajadzētu uztvert kā lietvārdu, vielisku lietu vai statisku kultūras iezīmētāju, bet drīzāk kā sava veida nebeidzamu un atkārtotu darbību.” (153. lpp.) Tātad šķīruma dzimums/dzimte sekas ir sekojošas: dzimte var tikt uztverta nevis kā noteikta, stabila, pastāvīga, nemainīga un līdz ar to ierobežojoša identitāte, bet gan kā tāda, kas atkārtoti tiek izspēlēta. Batleres piedāvātais variants ir izpratne par dzimti kā performatīvu – dzimte drīzāk ir tas, kā mēs uzvedamies atšķirīgās situācijās, nevis tas, kas mēs esam. (Atšķirību starp „performanci” un „performativitāti” (performativity) Batlere skaidro savā vēlāk uzrakstītā darbā „Bodies that Matter” (1993): performance pieņem, ka nepieciešams subjekts, kamēr performativitāte apstrīd pašu subjekta jēdzienu.) Batlere uzskata, ka dzimtes performances ir tās, kuras mēs paši spēlējam un kuras citi spēlē attiecībā pret mums. Tās tiek izspēlētas saskaņā ar sociāliem priekšrakstiem, kas, lai arī nosaka nepiepildāmu ideālu, tomēr kalpo kā ietvars mūsu darbībām. Šie dominējošie ideāli pastiprina noteiktu grupu, piemēram, vīriešu un heteroseksuāļu varu pār citiem – ar citiem saprotot sievietes, homoseksuāļus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām vai cilvēkus ar atšķirīgi veidotiem ķermeņiem, kuri tādējādi kļūst par sociāliem ārpusniekiem, izslēgtajiem. Džūditas Batleres darba „Dzimtes nemiers” mērķis neatšķiras no citu feministu sacerējumu mērķa – panākt lielāku līdztiesību starp vīriešiem un sievietēm, taču atšķiras Batleres piedāvātā līdztiesības realizācija: Batlere uzskata, ka dekonstruējot to, kā mēs domājam par dzimti, būtu iespējams virzīties pretī jaunai līdztiesībai, kur cilvēki nebūtu sievišķo vai vīrišķo dzimtes lomu ierobežoti. Domājot par dzimti kā brīvi plūstošu, mainīgu, nevis noteiktu un nemainīgu, dzimte tiek pieteikta kā improvizācijas teātris jeb vieta, kur dažādas identitātes var tikt vairāk vai mazāk brīvi pieņemtas un izmēģinātas jeb izspēlētas pēc vēlēšanās. Kā piemēru performatīvai dzimtei Batlere piedāvā jēdzienu „drag”, kas ir cita dzimuma/dzimtes tēlošana, pārģērbjoties cita dzimuma/dzimtes raksturojošās drēbēs (201. lpp.), jo, „„drag” grauj šķīrumu starp iekšējo un ārējo psihisko telpu un iedarbīgi izsmej gan dzimtes „izpausmes” modeli, gan patiesas dzimtes identitātes jēdzienu.” (185. lpp.) Tādejādi, „imitējot dzimti, „drag” netīši atklāj pašas dzimtes imitējošo struktūtu, kā arī tās nosacītību.” (186. lpp.) (Batlere gan iebilst, ka cilvēks (gluži) brīvprātīgi nekonstruē un nedekonstruē identitātes, tādejādi „drag” ir kā performativitātes piemērs, nevis tās paradigma.) Tātad dzimtes subjektivitāte ir šķitums – sievišķība un vīrišķība kļūst par fiziskiem stiliem, kurus mūsu ķermeņi noformē, lai iegūtu dzimtes subjektivitāti. Batlere nepiekrīt uzskatam, ka dzimtes atšķirības ar tām sekojošajiem heteroseksualitātes pieņēmumiem ir balstītas bioloģiskajās vai dabiskajās atšķirībās. Tā vietā Batlere pēta, kādos veidos un ar kādiem līdzekļiem bioloģiskā dzimuma, dzimtes identitātes un heteroseksualitātes vienotība tiek piedāvāta kā dabiska. Uzdodot jautājumu „Vai būt sievietei ir „dabisks fakts” vai kultūras performance?” (7. lpp.), Batleres mērķis ir radikalizēt feministiskās kritikas jēdzienu, iestājoties pret feministikas iepludināšanu akadēmiskajā pasaulē. Apšaubot pieņemtās kategorijas un jēdzienus, radot tajās nemieru, tiek pavērtas jaunas diskusijas iespējas.