Akadēmiskais centrs
Diemžēl bieži vien jauno pētnieku konferences, tāpat kā rakstu krājumi, netiek pienācīgi pamanīti vai paliek zinātniskās aprites perifērijā, rodoties iespaidam, ka šādas aktivitātes ir mazāk būtiskas. Tas tā, protams, nav: tieši jauno pētnieku darbi ir visdrošākais apliecinājums tam, kādas izskatīsies humanitārās zinātnes, metaforiski sakot, “rītdien”; tam, kas būs uzmanības centrā jau tuvākajā laikā. Lai gan ir pamats šaubīties, vai vienmēr ir nepieciešams atdalīt jaunos pētniekus atsevišķās sekcijās plaša mēroga zinātniskās konferencēs, pašas jauno pētnieku konferences ir uzskatāmas par loģisku un secīgu posmu zinātnes komunikācijā un topošo zinātnieku prasmju apguvē. Atstājot šoreiz detalizētāk neaplūkotus minētās situācijas cēloņus, tomēr ir vērts atzīmēt, ka iepriekš minētā attieksme, ja tāda ir vērojama, ir vairāk nekā nepelnīta – un “Littera Scripta” astotais numurs, kas iznācis 2012. gada nogalē, teikto apstiprina.
Recenzējamais krājums ir vienlaikus liecība un rezultāts HZF Rusistikas un slāvistikas nodaļas daudzu gadu garumā īstenotajam atbalstam studentu pētnieciskajām aktivitātēm, pateicoties Nataļjas Kononovas aizsāktajam un Rozannas Kurpnieces turpinātajam darbam Studentu zinātniskajā biedrībā. Krājums iznāk kopš 2000. gada, un, izvērtējot pārmaiņas tā stratēģijā, būtu atzīmējami divi aspekti. Pirmkārt, ir audzis redakcijas darbs, izvērtējot rakstu kvalitāti – iepriekšējos krājumos lasāmās publikācijas, īpaši latviešu literatūrzinātnē, nereti raisīja jautājumus par nepieciešamību pēc rūpīgākas iekšējas recenzēšanas. Otrkārt, krājuma veidotāji šoreiz, liekas, viskonsekventāk ir turpinājuši attīstīt jau iepriekšējos gados aizsākto ievirzi publicēt ne vien rusistikas un slāvistikas rakstus, bet aicināt konferencē prezentēt savus pētījumus un vēlāk tos iesniegt publicēšanai arī citu radniecīgu nozaru studentiem.
Astotais numurs apkopo divdesmit četrus zinātniskus rakstus latviešu un krievu valodā: vairums rakstu autoru ir LU HZF doktoranti – gan baltistikas, gan slāvistikas nozarēs (jāpiebilst, ka doktorantūras studijas nozarēs netiek šķirtas atšķirībā no iepriekšējiem mācību līmeņiem), bet vairākus rakstus ir publicējuši arī doktorantūras studenti, tostarp anglistikas un romānistikas nozarēs, pārstāvot Latvijas Kultūras Akadēmiju un Daugavpils Universitāti. Pētījumus slāvistikā papildina Kazahstānas Nacionālās Universitātes, Tartu Universitātes un Tallinas Universitātes jauno pētnieku raksti. Krājuma raksti ir balstīti 2011. gadā Rīgā konferencē “Язык – Миф – Фольклор – Литература” nolasītajos referātos, un aptver dažādas perspektīvas, kādās izmantojams mīta jēdziens filoloģijas studijās. Piedāvātā aina ir daudz interesantāka, varētu sagaidīt: krājums atklāj, ka topošie filologi tiecas izmantot jēdziena polisēmiju radoši un produktīvi.
Iepazīstoties ar pētījumiem, kļūst redzams, ka pastāv vairāki līmeņi, kuros mitoloģija spēj gūt inspirējošu potenciālu literatūras studijās. Vispirms, tie ir raksti, kas detalizēti izseko mitoloģiskajam pretekstam literārajos darbos – sākot ar mīta transformācijām naratīvā vai mītiskās pasaules kā tekstveides elementa inkorporācijai līdz pat mītisku sižetu vai tēlu sintēzei ar postmoderno estētiku. Šajā līmenī pētnieku interese ir saistīta ar klasisku un universāli atpazīstamu tēlu vai simbolu kapacitāti jaunu nozīmju radīšanā, kas dažkārt paredz mītiskās paradigmas inversiju. Te atzīmējami arī pētījumi folkloristikā, kas dekonstruē mīta tikai šķietami fiksēto nozīmi, kā arī literāras interpretācijas, kuras meklē formas, kādās pretstatīt mītisko reliģiskajam.
Līdzās tam krājuma autoru redzeslokā ir fenomens, ko varētu dēvēt par mītradi: sākot ar atsevišķu rakstnieku “personīgo mitoloģiju”, tai turpinoties ar “autora mitoloģisko vēsturi” vai “romānu-mītu”. Daži no pētījumiem spēj sniegt arī rosinošu ieskatu Latvijas multietniskajā kultūras vēsturē. Tāpat ne mazāk aktuāls ir kultūras un sociālo norišu mītiskošanas process, vienalga, vai runa būtu par etnisko minoritāšu stereotipizētajām reprezentācijām literāros naratīvos, vai atsevišķu sociolkulturālu konstruktu kritisku analīzi. Te minami gan latviešu eksila mīti, gan Eiropas mīti, kuru analīze krājuma lasītājiem dos iespēju sākt apšaubīt par pašsaprotamiem uzskatītos priekšstatus. Atturoties plašajā publikāciju klāstā izcelt atsevišķus autorus/-es, tomēr jānorāda, ka visdaudzsološāko potenciālu apliecina tie pētījumi, kas tiecas vai nu apvienot dažādas filoloģijas nozares, piemēram, slāvistiku un baltistiku, viena pētījuma ietvaros, vai arī drosmīgi revidēt vispārpieņemtos viedokļus. Šajā ziņā krājums patiešām neliek vilties.
Pateicoties profesores Ludmilas Sproģes entuziasmam un redaktoru – Anastasijas Vedelas un Svetlanas Pogodinas – darbam, ir tapis krājums, kas apkopo dažādu filoloģijas nozaru skatījumu uz vienu un to pašu problēmas uzstādījumu (krājumu, tiesa, papildina pētījumi lingvistikā un tulkošanas teorijā, kas būs intereses vērti jomas speciālistiem). Šī krājuma veidotāju iniciatīva tuvināt filoloģijas nozares, kuras faktiski pieder vienai un tai pašai humanitārajai disciplīnai, iespējams, ir atsevišķas sarunas vērta tēma, kas neiekļaujas recenzijā.
Taču ir vērts aizrādīt, ka –, cik varu spriest no savas pieredzes, – arī paši studenti jūt nepieciešamību pēc īstu vai šķietamu robežu nojaukšanas. Protams, katrs gadījums var atšķirties, bet vismaz vēl pirms vairākiem gadiem varēja rasties sajūta, ka baltistikas un slāvistikas studenti dzīvo paralēlās pasaulēs: gribētos cerēt, ka tas skaidrojams tikai ar valodu barjeru.
Šāda veida izolēšanās (labprātīga vai arī uzspiesta) pati par sevi ir parādība, kas droši vien nav vērtējama ne pozitīvi, ne negatīvi. Taču, kā to rāda krājums “Littera Scripta” un, starp citu, arī portāls, kurā jūs lasāt šo recenziju, vairumam no mums acīmredzot ir interesantāk domāt un diskutēt telpā bez mākslīgi radītām etniskām vai lingvistiskām robežām.
Visbeidzot: lasot krājumu “Littera Scripta”, jauno filologu iemaņas literāro darbu interpretācijās rosina vērst uzmanību uz jēdziena “mīts” izmantojumu tik plašā amplitūdā, kā piedāvātajos rakstos. Tas liek domāt par termina plūstošās definējamības problemātiku, kuru savulaik, šķiet, visprecīzāk raksturoja Jurijs Lotmans, citā kontekstā par līdzīgiem terminiem, lakoniski aizrādīdams: “Они не столько терминологически точно обозначают научное понятие, сколько сигнализируют об актуальности проблемы, указывают на область, в которой рождаются новые научные идеи. История таких слов могла бы составить своеобразный индекс научной динамики.” Iespējams, šāds savdabīgs humanitāro zinātņu dinamikas indekss (un ne tikai attiecībā uz jēdzienu “mīts”) parādās arī krājumā; bet, iespējams, uz to vajadzētu arī tiekties..?
