Nebeidzamas laikrades skumjas. Ežēns Grīns "Atjaunošana"

Mūsu skatu uz šo problēmu virza Ežēns Grīns (Eugène Green, 1947) – franču režisors baroka laika teātrī, dramaturgs un arī kinorežisors, kura sniegumu latviešu sabiedrība jau iepazinusi Starptautiskajā kino festivālā „Arsenāls”. Viņa pirmais romāns „Atjaunošana” (La Reconstruction, 2008) Vinetas Bergas tulkojumā ir ienācis arī latviešu literatūrā, ienesdams stāstu par Eiropas identitāti, kura veidojas no katras tautas: „Starp Parīzi un Rīgu, Palermo un Stokholmu, zemēm, kas tik atšķirīgas, plūst vieni un tie paši ūdeņi.” (124. lpp.) Romāns „Atjaunošana” melanholiski aplūko tuvplānā izpratni par Rietumu pasauli, par aizmirsto, pazudušo pagātni, kura turpina izskalot daudzu cilvēku dzīves, radot nolemtības izjūtu. Tās atrisinājums ir atjaunošana; tas ir ceļš uz identitātes meklējumiem ierobežotas vides un cilvēku loka ietvaros. Prāta un sirds gudrības apvienošana ir glābējspēks, kas kavētu kultūras iznīcību, kuru nesis Otrais pasaules karš kā iepriekšējos gadsimtos briestošās vēsturiskās situācijas apogejs, un vestu cilvēku pie Dieva: „Cilvēciskās gudrības nemanāmā, nejūtamā un neaprakstāmā attīstība mums ļauj pieņemt pasaules acīmredzamo irealitāti. (..) Tas, ko saucam par progresu, lielākoties ir vardarbīgs ierocis, kas vēršas pret mums pašiem un paver durvis uz mūsu izzušanu. Dievs nav miris, viņš ļauj mums iznīcināt pašiem sevi.” (161. lpp.) Apvērstais Fridriha Nīčes atzinums par Dieva nāvi tiek nostādīts līdzās īpatnajam romāna ievadam – latviešu dainai, kura retoriski jautā: „Ko, Dieviņi, viens darīsi, / Kad mēs visi nomirsim, / Kad mēs visi gulēsim / Zem zaļām velēnām?”(5. lpp.) Apokalipses tēma, kura caurstrāvo romānu, tiek saistīta ar cilvēka problēmu „atrast veidu, kā atrisināt pretrunas, kas traucē dzīvot, tas ir, dzīvot tagadnē”. (161. lpp.) Līdz ar to vēsturisko un reliģisko atmiņu dvēseles piepildījums veido cilvēka identitāti, un, līdzīgi kā Milana Kunderas lielprozā, filozofiskais mugurkauls sakļauj romāna konfliktus. Jau romāna sākumā būtisku nozīmi iemieso paaudžu konflikts. Sorbonas universitātes literatūras profesors Žeroms Laferžē apciemo savu tēvu, kurš cieš no Alcheimera slimības, un, risinoties traģiskomiskam dialogam starp tēvu un dēlu, romāna galvenais varonis nepiekāpjas tēva identitātei: „Kad skatos uz tēti, man bail, ka manu dzīvi pārklās aizmirstības plašumi, neraugoties uz to, ka fiziskā klātbūtne uz zemes vēl nebūs beigusies. Gan ne tik izteikts, bet tāds ir katras cilvēciskas būtnes neizbēgamais ceļš.” (25. lpp.) Atmiņas izdēdēšana, kuru determinē novecošana un plašāk arī vēsturiskais laiks, Žeromu Laferžē skar aizvien spēcīgāk, viņa rāmajā dzīvē ierodoties svešiniekam – vācu vēstures profesoram Johanam Launeram. Mirušā tēva Vencela Launera atstātajās lietās atklājis noslēpumu – savu miršanas apliecību, Johans saprot, ka viņa dzīvei „nav pat vārda” (25. lpp.), savukārt Žeroms, kurš viesojies pie viņa tēva Vācijā 1968. gadā, ir vienīgais, kurš „varētu palīdzēt atrast sevi” (24. lpp.) svešiniekam, atjaunojot izbalējušās atmiņas par viņa tēvu. Vienlaikus Johans ir ārējs impulss, kurš ievirza romānu iekšējā ritmā, sakāpinot Žeroma tieksmi pēc iekšējās apgaismošanās un paša dzīves jēgas meklējumiem. Žeroma atmiņas par zīmīgo laikmetu, kurā pārveidojusies arī viņa personiskās dzīves gaita, ir ietinusi migla, taču tā pamazām atkāpjas, romāna darbībai apmetoties laika cilpās un atmiņu refleksijās. Ikdienā profesora dzīvi piesātina universitātes dzīve; tajā viņš redz pagātnes un tagadnes konfliktu, ko atspoguļo viņa kolēģu – anarhistu attieksme – tradicionālās mācību literatūras, kultūras pamatotības apšaubīšana, tiecoties salauzt vēsturisko gaitu. Tāpat arī Žeroms rezignēti kavējas jautājumā par skaistumu un mīlestību, ko saista ar iršanos mirkļos, kuros „ārpasaules elementi, nokļūstot vienā vai otrā pusē, apvienojas vienā veselumā, un visas kopējās izjūtas atver mums durvis uz ārējās pasaules noslēpumiem”. (122. lpp.) Romāna ārējo sižetu piepilda klusināti, lakoniski, izsmalcināti un vienlaikus filozofiski nospriegoti Žeroma dialogi ar viņa līdzcilvēkiem, ģimenes ceļojumiem mijoties ar mirkļa poētiku – impresionistiskiem uzplaiksnījumiem, kuri līdzinās Marsela Prusta romānā „Zudušo laiku meklējot” tēlotai galvenā varoņa iesaistei atmiņu virmojumā. Dienasgrāmatas līmenī Žeroms intensīvi izdzīvo atmiņu odiseju, nokļūdams līdz ceļojumam uz Minheni. Dienasgrāmatas ieraksti atšķirībā no lauzītās un aprautās dialogu intonācijas plūst brīvā, tēlainā izteiksmē. Tajos līdztekus filozofiskām atkāpēm Žeroms ne vien pirmo reizi satiek savu sievu, bet arī iepazīst Vencelu Launeru, kura skumju apdvestā dzīve dziļi iespaido viņa tālāko pasaules uztveres un identitātes meklējumu gaitu, un jaunatni, kura ārēji tiecas atbrīvoties, kaut arī „joprojām eksistē kaut kas tāds, kam nespējam ieskatīties acīs”. (85. lpp.) Brīžam ainas, kurās laiks un telpa salokās kā čūskas aste, intensīvi iesaistot pagātni tagadnē, pārslēdzas romānā kā filmas epizodes vai diapozitīvi, tādējādi tuvinot romānu kinematogrāfiskai iztēlei, līdz zūd skaidra robeža starp Žeroma un Vencela dzīvi, kas saistāma ar mistērijas klātbūtni: „iespējams, mistērija ir žēlsirdība, kuras labirinta gaisma ir mani apspīdējusi.”(162. lpp.) Atmiņu saiti starp diviem vīriešiem – Žeromu un Vencelu – ietonē grēksūdzes elements, kas mijiedarbojas ar atklāsmi un identitāšu sajaukumu: „Es esmu cita cilvēka tagadne, tagadne, kas trīsdesmit piecus gadus dzīvoja blakus manējai, līdz pat šodienai, kurā abas kļuva par vienu.” (134. lpp.) Brīžam ir jaušama abu vīriešu dzīvju saplūsme, līdzība gaitās. Romāna iekšējā sižeta līmenī gluži tādā pašā manierē kā E. Grīna filmās, kur kamera tiek novietota pretim varonim, lai no viņa atbrīvotu enerģiju, pret lasītāju tiek pavērsti varoņi, kuri atsvešināti, bezkaislīgi un rimti stāsta par savas dzīves mokpilnajām izvēlēm, kuras iespaidojusi vēsturiski politiskā situācija un sociālā realitāte. Brīžam dienasgrāmatas rakstīšana robežojas ar sapni, ko raisa impresionisma gleznieciskie triepieni, romānā veidojot galvenā varoņa saikni ar telpu, piemēram, istabas radītās noskaņas un rakstāmgalda atainojums, uz kura stāv Žeroma dienasgrāmata. Lasītājs noteikti redzēs, vai Žeroms būs atjaunojis atmiņu par Johana tēvu un vai Johans atradīs tagadni. Un lasīšanas process būs vērtīgs: piemēram, dzirkstošs humors ietver arī autora spēles ar valodu – ar traģikomiskajiem, un, iespējams, nedaudz groteskajiem Žeroma darba kolēģiem, tostarp arī semioloģi Mariju Albano de la Klupību. Nenopietnā atainojums spēcīgi kontrastē ar konstanto turpinājuma ideju, kuru neizbēgami iezīmē arī hamletiskais Žeroma jaunības jautājums „būt vai nebūt māksliniekam”, kam piemītošs „visnoslēpumainākais radīšanas spēks” (53. lpp.). Tas korelē ar jautājumu, kurš tika uzstādīts šīs recenzijas sākumā – kāda jēga būt zinātniekam? „Atjaunošanas” galvenais varonis ir klaidonis, sapņotājs, kurš sākotnēji klīst atmiņu tuksnesī un vienlaikus, gluži kā labirintā, ceļo Eiropas kultūras pieminekļu telpā un vēstures kodos, meklēdams skaistuma noturību un savas identitātes pamatus gan Malarmē dzejas rindās, gan Bēla Tarra „Verkmeistara harmonijās”, gan arī arheoloģiskos un dvēseli rokošos retoriskos jautājumos. Tas ir filozofisks romāns, kurā tiek reflektēts par eiropeisko piederību, par cilvēka saikni ar laiku, vecāku un bērnu paaudzēm un novecošanu. Paralēli šiem jautājumiem Grīns iedziļinās ticības mistērijā, meklē cilvēka garīgo izcelsmi uz destruktīvā vēstures fona, un jau šī pretstatu sintēze rosina lasītāju piedalīties lielajā Eiropas identitātē, nepazaudējot savu būtību. Romānu „Atjaunošana” varētu nodēvēt arī par dvēseles arheoloģiju, kas tiecas atklāt lasītājam garīgo pirmmateriālu, pamatu, uz kura viņš stāv. Tas ir arī nebeidzamas laikrades skumjas, kurās pastāv pasaules kārtība un kurās dažādas paaudzes meklē saskarsmes punktus, neļaujot cilvēka dvēselei tapt pašpietiekamai.