Laikmetiem pāri. Rūdolfam Blaumanim – 18

28. janvārī Rakstniecības un mūzikas muzejs organizēja visnotaļ interesantu sarunu „Rūdolfam Blaumanim – 18”, kurā režisors Valters Sīlis, dramaturģe Rasa Bugavičute un literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš dalījās pārdomās par izcilā latviešu literatūras klasiķa darbu nozīmi, ietekmēm un īpatnībām. Diskusijas dalībnieku fonā tiek projicēti foto materiāli, kas sniedza pārskatu par vairākiem Rūdolfa Blaumaņa lugu iestudējumiem mūsdienās, autora rokrakstu un melnrakstu bagātību un dzīves vidi, arīdzan aktualitāti skolēnu vidū pirmās Latvijas laikā. Pasākums nebija plaši apmeklēts, taču, šķiet, tas pulcēja pašus kaislīgākos Blaumaņa cienītājus – diskusija bija aizraujoša, labi organizēta un izdevusies. Sarunas sākumā Valters Sīlis atzina, ka viņu Blaumanis vienmēr esot piesaistījis kā visinteresantākais autors. Šādam viedoklim piekrita arī pārējie diskusijas dalībnieki: piemēram, Jānis Ozoliņš dalījās atmiņās par darba gadiem mazākumtautību skolās – skolēni, saskaroties ar Blaumaņa tekstiem, literatūras stundu laikā burtiski esot atvērušies. Tas ir pierādījums, ka Blaumanis nav aktuāls tikai latviešu skolēnu vidū – mazākumtautību skolēni esot centušies saistīt Blaumani ar vairākiem krievu literatūras klasiķiem, piemēram, Čehovu, balstoties uz tēlu psiholoģiju un jūtu pasaules trauslumu. Tālākā sarunā gan klausītāji, gan tās dalībnieki centās izšķetināt tos aspektus, kas izceļ Blaumaņa tekstus uz pārējo klasiķu fona, proti, padara tos mūžīgus, arīdzan (un varbūt vēl jo vairāk) 21. gadsimtā aktuālus. Ozoliņš kā spilgtu piemēru tam, ka zemes un lauku tematika latviešu literatūrā acīmredzot paliks vienmēr aktuāla, minēja pēdējo „Prozas lasījumu” laureātes Ingas Gailes stāstu „Piena ceļi”, kurā šie motīvi ir klātesoši. Tikko kā no jauna uz skatuves atdzīvinātie Blaumaņa „Indrāni” Valteram Sīlim ir pirmā saskarsme ar klasisku darbu, atzina jaunais režisors. Vaicāts par grūtībām, ar kādām nācies saskarties, iestudējot klasiku, režisors dzīvespriecīgi atbildēja, ka „Blaumani ir grūti sabojāt”, tā uzsverot autora darbu „pateicīgumu”. Sīlis minēja kādu ļoti būtisku vērojumu: Blaumaņa darbos NAV KARIKATŪRISKU TĒLU. No tā izriet plašs interpretāciju potenciāls, vēl jo vairāk, ja darbi tiek uzvesti uz skatuves – tas kļūst par ļoti pateicīgu materiālu gan režisoram, gan dramaturgam, visbeidzot arī skatītājam. Kā gluži pretēju piemēru Sīlis minēja Andreja Upīša lugu „Ziedošais tuksnesis”, kuras iestudēšanu jaunais režisors vēl salīdzinoši nesen apsvēris, taču atskārtis, ka tajā izteikti daudz karikatūristiski veidotu tēlu, taču tieši karikatūras atmešana nozīmē godīgu attieksmi pret cilvēku, bilst režisors, – un cilvēki to arī spēj novērtēt. Diskusijas laikā tika apspriests arī jautājums par to, vai jaunajiem latviešu rakstniekiem būtu jāveido savi darbi, tā teikt, ar Blaumaņa līdzekļiem. Dalībnieki uzsvēra, ka līdzekļi noteikti būtu jāpārzina, jāpārvalda, taču nevajadzētu slīgt galējībās. Tieši tas esot raksturīgs jaunajai latviešu prozai – liktenīga atskatīšanās pagātnē, nevis refleksija par tagadējo laiku, skaidroja Jānis Ozoliņš. Arī no šī līmeņa latviešu literatūra vēl nav spējusi izaugt, tiesa gan – satura, nevis formas ziņā. Blaumanis turpretī ir sava laika spogulis, kurš runā absolūti atklāti par sava laika parādībām, problēmām; tieši tas mūs kā skatītājus un lasītājus uzrunā šobrīd, – uzsvēra dramaturģe Rasa Bugavičute. Tādējādi sarunas laikā jau daļēji tika atšķetināta Blaumaņa tekstu pārlaicīguma mīkla. Ja reiz darbu saturs spēj aizraut arī mūsdienu cilvēku, tad kādas sadursmes nākas piedzīvot cilvēkiem, saskaroties ar darbu formu – valodu? Režisors un dramaturģe atklāja, ka tas ir visnotaļ komplicēts jautājums. Atsevišķos gadījumos iespējamas lielas grūtības tieši ar šīs valodas „pielipināšanu” aktieriem, savukārt dramaturgam vai režisoram nākas lauzīt galvu par mūsdienīguma un nemūsdienīguma mīšanos valodā. Sīlis gan uzsvēra, ka Blaumanis faktiski liedz iespēju ieslīgt mūsdienu valodā. Katrs dialogs katrā lugā ir izstrādāts tik filigrāni, ka nav iespējamas pat mazākās nobīdes, lai līdz ar tām nesabruktu visa pārējā teksta konstrukcija. Otrkārt, līdz ar pirmajiem centieniem ievietot lugas tekstā mūsdienu leksiku, nākas saskarties ar teksta organikas zudumu – viss kļūst šķietami mākslīgs; tika minēti piemēri iz nesenas pagātnes: Laura Gundara iestudētais „Indrāns”, kurā iepriekš minētās problēmas brīnumainā veidā tomēr tika pārvarētas, taču tam gluži pretējs ir krievu iestudējums „Pazudušajam dēlam”, kurā visizteiktāk esot bijis jūtams organikas sabrukums. „Tā nav TĀ LAIKA valoda, bet tā ir BLAUMAŅA VALODA,” aizrautīgi atzina Sīlis. Katrs rakstnieks tā vai citādi nerunā ikdienas, bet gan savā valodā. Un tieši tas paradoksālā veidā ļauj lugu tekstiem pārvarēt laiku. Vēl jo vairāk, kā zināms, „Indrānu” darbības laikā Blaumanis minējis „tagadni” – tā tad nu arī būtu visiem laikiem cauri ejošā tagadne. Priecēja sarunas dalībnieku nemitīgā atgriešanās pie „Indrāniem” (teksta), jo tas kārtējo reizi pierāda šīs lugas pamatīgumu ne vien šķietami abstraktajā latviešu literatūras un kultūras kanonā, bet arī lasītāju un skatītāju vidū. Lauku sētas un aizbraukšanas motīvs šodien ir vēl jo vairāk pateicīgs materiāls, kuru iespējams ekspluatēt, kā tas varētu šķist, tieši īstajā vietā un laikā. Blaumanis no latviešu autoriem pēdējais „turējies savā sētā”, no vienas puses – sūtot varoņus prom, taču no otras puses – nezinot, ko ar aizbraucējiem īsti iesākt. Nav jāsaka priekšā, ka līdzīgs mulsums ir aktuāls teju ikvienam latvietim šobrīd. Iespējams, tieši tas uzrunā mērķauditoriju – doties uz teātri, noskatīties izrādi, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem. Valters Sīlis labi orientējas Blaumaņa tekstos, ļaujot viņam būt pārliecinātam par sava uzveduma aktualitāti. Blaumaņa tēlu attiecību modelis sevī iemieso klasiski latvisko garu: nevis izstrīdēties, bet noklusēt. Darbos tas funkcionē kā lielisks pamats konflikta konstruēšanai (neatkarīgi, vai novelēs vai drāmās), dzīvē – kā publikas piesaistīšana. Cilvēki uz skatuves redz paši sevi, tās pašas bailes, to pašu noklusēto, nokaitēto sāpi, tos pašus retoriskos jautājumus. Īsi pirms sarunas beigām kāda no klausītājām vaicāja: vai tik nav tā, ka mēs, latvieši, mīlam Blaumani pieraduma pēc? Diskusijas dalībnieki klasiķi mīl katrs sava iemesla pēc – formas, satura, godīguma un meistarīguma dēļ. Vai tā būtu mīlestība pieraduma pēc? – to katrs diskusijas dalībnieks varēja klusībā pavaicāt pats sev, noslēdzot šo patiešām brīnišķīgo pasākumu. Un jāatzīst, ka Blaumani likt iemīlēt ar varu nevar, tāpat kā nevienu citu autoru. Tas, ka jaunajai paaudzei – (dažādu tautību!) skolēniem – mūsu klasiķa darbi šķiet saistoši, diezin vai ir skaidrojams ar stereotipisku sekošanu tām paaudzēm, kas vairākus gadu desmitus daudzinājušas autoru, pat, ja tikai „pieraduma pēc”. Tas drīzāk ir rādītājs par labu lasītāja garīgajai pasaulei un autora spējai uzrunāt cilvēkus, laikmetiem mainoties.