Divpadsmit cerības. Ilze Indrāne "Divpadsmit logi"

Pašas autores dotais skaidrojums ir lasāms uz grāmatas vāka: „”Divpadsmit logi” ir divpadsmit neuzrakstīto romānu fragmenti, izirušas lapas ar atvainošanas un piedošanas lūgumu pieminētajiem un vārdos sauktajiem par uzrakstīto un noklusēto.” Stāstu krājums ir iedalīts ciklos „Laikmeta līksmes”, „Irstoša proza” un „Caur manu mūžu”, kurus veido stāsti un skices. „Divpadsmit logi” ir arī Ilzes Indrānes saruna pašai ar sevi – par piedzīvoto, izsāpēto, par dzīves vērtībām, literatūru, radošo procesu, teātri. No stāsta stāstā lasītājs sastop pašu Ilzi Indrāni – kā jaunu skolotāju, kā pensionētu pedagogu, kā rakstnieci. Gan savā dzīvē, gan literatūrā Ilze Indrāne ir apzinājusi skolotāja profesiju kā misiju – mācīt, dot, palīdzēt augt un attīstīties. Šī skolotāja ne tikai palīdz skolēna prātam, bet arī redz un saprot viņa dvēseli, sniedz cilvēcīguma paraugstundas. Visspilgtāk tas parādās jau I. Indrānes romānā „Ūdensnesējs”. Līdzīga radoša skolotāja, kurai ļoti tuva mūzika un klavieres, redzama arī „Divpadsmit logu” titulstāstā „Ikdienišķa diagnoze”. Šim stāstam un romānam ir arī ļoti līdzīgs vēstījums – vienu veselumu neveido plūstošs stāstījums, bet gan dažādi fragmenti, impulsi, būtiskāko notikumu uzplaiksnījumi. “Divpadsmit logos” iezīmējas arī rakstnieces ironija un pašironija pašai par sevi ne tikai kā par sievieti gados, bet arī kā par rakstnieci. Ilzei Indrānei tik netipiskajā stāstā „Ziņkārības tests” var lasīt: „Viņš kārto vārdus visīsākajā vienkāršā nepaplašinātā teikumā, lai noturētos pie iestrādātā klusētāja imidža, kas neskalojas liekvārdībā kā viens otrs Skalbe vai Indrāne.”¹ Bieži rakstniece ironiski tver arī apkārt notiekošo – Latvijas politisko situāciju, sabiedrību, bet visbiežāk to, kas saistīts ar Eiropas Savienības standartiem un noteikumiem: „Pieņemiet veltījumu jums personīgi un iestādei. Šampūns – zilā pudele būs man kabatā. Garkātaino birsti saziedosim uz vietas, lai beidzot viss ir kā Eiropā!”² Ironijas, dažkārt neliela cinisma atspoguļošanai I. Indrāne lieto valodiskas spēles: „Visi no pat Puškina līdz Pīpiņam gvelž dzejoļus par laimi-saimi-glaimi...”³; „Mīļie, dullie, kārtainie putraimi, tā būs spice-mice-blice- kronis un karogs mūsu muzejisko krāmu klāstā!”⁴ Rakstnieces bagātīgā valoda bieži vien arī stāstu varoņiem ir devusi īpatnējus vārdus: Audre, Lotars, Thoms, Anzelms. Īpašu garšu piešķir autores pašdarinātie vai latviešu dialektismu krātuvē smeltie vārdi: cīruļtrillis, rītsvīdas, „zosāda krevelējas un tērpinās no pēdām uz augšu”, drūmīgas acis, latvišķīši, virsūziede, cikināšana, teiksmugrausts, zupāt, bomženieks, tupeņpica un citi. Kādā intervijā Ilze Indrāne teikusi: „Rakstīšanai nepieciešama vientulība, kas man ir nolemta. Esmu tik tālīna no visa...”⁵ Šī vientulība redzama arī krājuma „Divpadsmit logi” stāstos. Stāstā „Māsa Ciklamena” pensionētās skolotājas Beates kundzes vienīgā draudzene, lepnums un dzīvesbiedrs ir puķe Ciklamena, savukārt stāsta „Veļu barība” galvenā varone arī ir sieviete gados, kura jūtas vientuļa, jo radu izrādītās rūpes ir liekulīgas. Citiem stāstu varoņiem pārsvarā ir tikai viens tuvs cilvēks, un arī darbs „Trešās dienas nolemtība” tiek publicēts ar zīmīgu apakšvirsrakstu: „Vēl viena vēstule tuvākajam tuviniekam.” Ilzes Indrānes stāstu varoņi iekšēji risina attiecības ar kādu tuvu cilvēku vai arī apcer sev kādu būtisku notikumu vai svarīgu vērtību: dzimtas apzināšana un apvienošana, tuvam draugam veltīts monologs, savas atstumtības, dumpinieciskuma, aizvainojuma atklāsmes utt. Ilzes Indrānes stāstos arī nāve ir dabiska, jo atnes vien dzīves cikla noslēgumu. Varoņi mūža nogalē vairs nebīstas nāves, ja caur to var sarunāties ar pagātni, uzstādot tuviniekam kapakmeni (“Trīspadsmitā zivs”), un arī izmisumā nesauc palīgā, pat ja iestieg kapu dīķa dubļos un netiek laukā (“Veļu barība”). Ilzei Indrānei ļoti būtiska tēma ir latviskais, latvietība, savas latviskās identitātes apzināšana un saglabāšana. Visbūtiskāk tas izpaužas stāstā „Gliemežu vasara”, galvenajai varonei satiekoties ar latviešu emigranti, kuras vīpsnas iedarbojas tikai latviskajai identitātei nostiprinoši: „Pusgadsimts pagājis! Pasaule kompjūteros ievadīta, bet jūs, latvieši, vēl arvien rijat cūkas speķi ar krējumu! Nekādas fantāzijas, nekādas eksotikas!”⁶ Vairākos stāstos ievītas arī tautasdziesmas, tomēr Indrānei latviskais ir nešķirami sakausēts dabas, kristietības un māju vienībā: „Tūlīt iziešu dārzā, uzlikšu plaukstu svaigajai zara rētai un palūgšu- piedod cirvim un piedod zāģim, jo viņi nezina, ko dara.”⁷ Iespējams, arī stāstu krājuma nosaukumu var skaidrot caur kristietības prizmu: „Divpadsmit logi”, kas rakstniecei ir baznīcas logi – kā divpadsmit apustuļi. Bieži vien arī stāstu darbības laiks ir zīmīgs, kristiešiem svarīgs – Lieldienas vai Ziemassvētki, iezīmējot varoņu piedzimšanu no jauna vai augšāmcelšanos no kritieniem. Var just, ka Ilze Indrāne tic Dievam un paļaujas uz Viņu, un arī stāstu varoņu dzīve nav nedz viegla, nedz vienkārša, šiem cilvēkiem nereti esot dzīves sistiem vai dzīves smagā vezuma vilcējiem, kas nezaudē cerību: „Dakter, lūdzu, atļaujiet visas gultas pagriezt pret Debesīm, Dabu, Dzīvi, no kuras nākam un kurā ar jūsu svētību ceram palikt un atgriezties.”⁸ Ilzes Indrānes stāstu varoņu dzīve nav viegla. Trāpīgs ir krājuma „Divpadsmit logi” vāka noformējums, kuru veidojis mākslinieks Rihards Delvers: akmens siena kā pati dzīve ir pelēka, necaursitama un nepārredzama, bet ap to vijas sulīgi zaļš, dzīvības pilns rozes zars. Tas atgādina – lai gan apkārt putina un sniegs ir grūti izbrienams, tuvumā ir baznīca ar divpadsmit logiem. Neskatoties uz tumsu un aukstumu, divpadsmitajā logā arvien deg gaisma. 1 Indrāne I. Divpadsmit logi. Nordik, 2012. 81.lpp 2 Turpat, 112.lpp 3 Turpat, 108.lpp 4 Turpat, 110.lpp 5 Olševska R. Ilze Indrāne naktīs raksta, bet dienā strādā savā dārzā // Latvijas Avīze. 23.04.2012 Lasāms TE 6 Indrāne I. Divpadsmit logi. Nordik, 2012. 73.lpp 7 Turpat, 2012. 152.lpp 8 Turpat, 2012. 125.lpp