Līdzība par cepurēm

Horizontālais ir kaut kas jauns – apmēram piecas rindiņas labiski, tad tikpat kreiliski un tā līdz augšai, un izveidojas tāda rievaina mice, kurā ieadīti kūlīši, kas pa gabalu izskatās kā pušķi. Esmu izprātojusies gan šā, gan tā, bet tā arī neesmu sapratusi, kā tie kūlīši veidoti. Bet tie ir tiešām pietiekami glīts rotājums. Šorīt apsēdos priekšā meitenei ar gaišbrūnu cepuri tradicionālajā vertikālajā rievojumā. It kā nekas īpašs, bet dzijā ievīti mazi zelta fliteri, visa cepure pilna. Domāju, kā meitene izvēlējās šo cepuri, kāpēc tieši šo – fliteru dēļ, krāsas dēļ? Droši vien viss kopā. Kur viņa to pirka? Vai viņa skatījās un vērtēja adījumu vai paķēra ātri, spīduma savaldzināta? Meitenei blakus sēdēja pensionāre – garlaicīga it-kā-kažokādas-tipa-berete. Tālāk vīrietis pižikā. Vai viņš to pircis nesen? Izskatās pēc padomju laika produkta. Laukos ar tādiem kādreiz bija pilni plaukti. Šis izskatās labi saglabājies, tad jau pirkts nesen. Vai to pirkusi sieva? Vai pats? Tirgū? Veikalā? Piegājis pie plaukta, paņēmis, svēris un mērījis. Vai drīzāk vienkārši paņēmis un nopircis. Nē, laikam jau sieva – apaļīga četrdesmitgadniece, aktīva un par sevi pārliecināta. Tirgū viņai ir savas pārdevējas, tās teica: še šito, un viņa ņēma, svēra un mērīja, pārliecinājās, ka varēs atnest un apmainīt, ja šamējam nepatiks, vēl padomāja, tad nesa uz māju. Bet viņam vienalga, - ka tik cepure! Pieradis, ka sieva pērk drēbes. Atpakaļ nebija jānes. Tagad cepure brauc kaut kur – droši vien līdz galapunktam. Pensionāre ir izkāpusi – tiešām garlaicīga cepure – viņas vietā apsēžas sieviete, kas ierasti šajā laikā brauc mājās no darba Fridriha ielas tramvaju depo. Viņa vienmēr palīdz citiem vadītājiem to, ko parasti vadītāji pie šī depo dara (nav ne jausmas, ko), ir allaž ļoti saulaina, nekad neizskatās nogurusi. Viņai ir pelēka valnīšcepure – no modīgajām. Ar diezgan palieliem pušķiem-kūlīšiem. Zem cepures gari, blondi mati – redzēju necepuru sezonā. Tagad ne šķipsna nevīd, tikai cepure. Fliterētās cepures meitene kāpj ārā, paskatās aši uz mani, skatienā nekā nav, cepure vizuļo kā saulainā dienā kristalizējies sniegs. Pa gabalu vēl skaistāk. Ar kūlīšcepuri šoreiz izkāpjam vienā pieturā, pižiks aizbrauc tālāk – kā jau man likās – viena auss kust tramvaja ritmā... Pagājušā gadā tālmācības iestādes Open University profesors Sumans Gupta (Suman Gupta) uzrakstīja grāmatu „Contemporary Literature” (Routledge, 2012), kura piedāvā interesantu pieeju, kā skatīties un analizēt mūsdienu literatūru, padarot to par akadēmiskās izpētes objektu – jo nereti tieši jaunākā literatūra akadēmiskajā izpētē tiek nobīdīta otrajā plānā apgrūtināto sistematizēšanas iespēju dēļ, lai gan nenoliedzami tas ir aiz ausīm pievilkts iemesls, kuru pārkāpj ikviens, kas kādreiz pieķēries jaunākās literatūras izpētei. Tātad Sumans Gupta, risinot dialogu ar (fiktīvu?) gados vecāku profesoru Dr. Guru, apvērš pāris ierastus literatūras pētniecības paņēmienus, uzsverot mūsdienu literatūras aktualitātes savdabību. Proti, pats interesantākais un, iespējams, noderīgākais padoms, ko sniedz profesors, ir nepieciešamība mūsdienu literatūru pētīt tieši kontekstos, virzoties prom no „modernā” close reading paņēmiena, jo tikai konteksti, kas ir ap jaunāko literatūru, ļauj atklāt to, kas tad īsti ir tas mūsdienīgais literatūrā. Šī doma simpātiska šķiet vairāku iemeslu dēļ:

1. jaunākās literatūras aktualitāte nereti rada nesistematizētības iespaidu, kas traucē to ievietot akadēmiskās izpētei nepieciešamajos rāmjos, jo jaunākās parādības bieži vien ir nedefinētas to „svaiguma” pakāpes dēļ, bet konteksti sniedz kaut primitīvu iespēju sākotnējam izejas punktam uz sistematizāciju, ņemot vērā, piemēram, politisko, ekonimisko, sociālo, autora biogrāfisko kontekstu utt.;

2. close reading ir metode, kas var radīt pārsteidzošas interpretācijas, bet tikpat labi tā var ievest auzās tieši konteksta ignorēšanas dēļ. Kam gadījies izmantot close reading metodi, tam noteikti nācies arī saskarties ar sajūtu, ka nu visas durvis vaļā, jo nekas interpretētāju neierobežo vārdu nozīmju un viņa zināšanu sasaistes procesā, taču uzreiz rodas jautājums: cik patiesībā pētnieks var būt brīvs interpretācijas iespējās?

3. visbeidzot – mūsdienu pasaules globalizācijas procesi un tendences nenoliedzami piedāvā dažādu sfēru ciešas saplūsmes iespējamību, un tas bija novērojams jau postmodernisma literatūrā, kurā autora radošais potenciāls bija cieši saistīts ar sociālo procesu norisēm sabiedrībā. Tāpēc dažādu sfēru ietekmes atklāsme uz literatūru var izrādīties auglīgs metodisks paņēmiens, kas ne vien var palīdzēt atklāt literārā darba „jēgu”, bet definēt, kas tad literatūrā ir mūsdienīgs, tā radot jaunu teoriju attīstības iespējas un līdz ar to – sistēmas, kurā iekļaujas gan literatūra, gan tās izpēte, paplašināšanos un kontinuitāti.

Var, protams, norādīt, ka ikviena pieeja literatūras izpētē ir pietiekami laba, taču man nekad nav bijis īsti skaidrs tīras formālas pieejas izmantojums, kas nocērt kontekstu izpētes iespēju jau saknē. Laikā, kad postmodernisms ir atstiepis kājas un liela daļa interesentu un pētnieku mūsdienu literatūras sakarā cenšas rast sistemātisku skaidrojumu jaunai kultūras sistēmai, kas nomaina mirušā autora postmodernistisko koncepciju, arī jaunu pieeju radīšana ir nenoliedzami apsveicama ideja. Un kādēļ gan lai par mūsdienu literatūras izpētes aktualitāti nekļūtu tieši konteksti? Domāju, to ignorēšana tehnoloģiju un gadžetu, tūlītējas domu apmaiņas un nebeidzamas informācijas plūsmas laikmetā ir ne tikai infantila, bet arī aprobežota, jo teoriju un pielietojamo metožu daudzveidība, vienlaicīga izmantošanas iespēja ir mūslaiku literatūrzinātnes prerogatīva, kas palīdz radīt ne vien faktos pamatotas interpretācijas, bet arī tik aktuālo pētījumu starpdisciplinaritāti. Vēl kāda apetelīga doma, ko piedāvā Sumans Gupta, attiecas uz mūsdienu literatūras periodizāciju: no kura laikposma tad īsti sākas mūsdienu literatūra? Piedāvātais risinājums ir tikpat ģeniāls, cik vienkāršs – mūsdienu literatūra var sākties jebkad, viss atkarīgs no pētnieka ieskatiem, kas ir mūsdienu literatūra, un spējas pamatot savu izvēli. Tas ir tāpat kā ar cepurēm – neviens neliek man skatīties uz konkrēto cepuri, tā vienkārši ir mana brīva izvēle. Varbūt arī mūsdienu literatūras pētniecība varētu būt pietiekami brīva un fleksibla, pieskaņojoties laikam, kurā tās pētāmie objekti ir radīti, un atļaujot pētniekam atrast pietiekamu pamatojumu savai izvēlei. Taču nereti šķiet, ka līdz šim iztrūkušais kontekstu izvērtējums var nostrādāt kā atklāsme, ka tev pašai taču cepures nemaz nav, un, izkāpjot no tramvaja, tu tikpat mierīgi vari nosalt, iekrist kupenā un lēni apsnigt. Kā Cibiņš – mazais nabadziņš, kas gribējis Buņģim iemācīt ko jaunu...