Vieglais metāls. Jānis Joņevs „Jelgava 94”

Šo recenziju raksta cilvēks, kuram līdz šim vienīgā saskare ar metālu ir bijis programmas Windows Media Player kļūms mēģinājums automātiski pievienot dziesmu nosaukumus: „Dūdieviņš” kļuva par „The Lost Art of Goat Sacrifice” un „Akāciju palags” par „Gentle Fuck of Death”. Par laimi ieskats Latvijas metāla vēsturē – kaut gan interesants – nav noteicošais Joņeva romāna pievilkšanas spēks. Manuprāt, tas nav pat kolorītais deviņdesmito gadu tēlojums (kurš Joņeva paaudzei piederīgos ķer saules pinumā ik reizi, kad stāstītājs piesauc vīnu „Mīkla”, kasešu magnetofonus, atmiņu klades utt.). Joņeva stāsts par Jelgavas pusaudžiem savas atklātības un emocionalitātes dēļ ir personisks tādā veidā, ka kļūst pieejams un nozīmīgs visiem.

Intervijā Norai Riekstai Joņevs atklāj, ka nav gribējis lasītājus sabaidīt, tāpēc „nekā tāda pārāk lecīga [romānā] tomēr nav” [1]. Patiešām, Joņeva versija par metālistu vidi ir itin maiga un izklaidējoša – stāsts par metālu mierīgiem cilvēkiem (Joņevs: „Es vispār esmu mierīgs cilvēks, bet man vajadzēja attēlot tādu spurainu pusaudzi.”[2]).  Tiesa, romāna galvenais varonis ļoti grib būt spurains un ekstrēms, taču šie viņa centieni ir uzjautrinoši un lielākoties lemti neveiksmei. Ja viņa ideālais dzīves modelis ir labi asiņaina romiešu traģēdija, tad dzīvē izdodas īstenot vien nebeidzamu situāciju komēdiju. Metāls kā dzīvesveids viņam un viņa draugiem iemieso visas lielās pusaudzības sāpes – nepieciešamību atšķirties vienlaikus ar bailēm no neiederēšanās un dumpi, kam nevar definēt mērķi, bet ko pavada sajūta, ka kuru katru brīdi izdosies pieskarties kam ārkārtīgi svarīgam.

Joņeva darbu var līdz zināmai robežai lasīt kā izaugsmes romānu. Taču, pretstatā, piemēram, G. Repšes „Alvas kliedzienam”, kura galvenā varone mērķtiecīgi apgūst pasaules literatūras un mākslas vērtības un dažādo pārdzīvojumu rezultātā aizvien pilnveido savu personību,  Joņeva teksts paliek vērsts uz pagātni. Notiek tīksmināšanās par pašu meklējumu procesu, neziņu kā sava veida zaudēto nevainību: „Ko gan cilvēks saprot astoņpadsmit gados? Četrpadsmit vēl kaut ko, bet astoņpadsmit – vairs neko.” (64. lpp.) Pieaugšana grāmatā tiek izdzīvota kā nodevību sērija. Cilvēkam augot, tas ir, mainoties, kā čūskai ādas jāpamet aiz sevis iepriekšējās pasaules, norobežojoties no iepriekšējām autoritātēm un draugiem, bet pati lielākā nodevība ir pret sevi, atsakoties no iepriekšējiem mērķiem un (lai cik neskaidri apjaustajiem) ideāliem.  Galvenā varoņa vēlāk iegūtā stabilā dzīve kopā ar meiteni labi iekārtotā dzīvoklī, kurā notiek tik rāmas ballītes, ka nākamajā rītā par tām liecina tikai viena grāmatplauktā izkustināta grāmata, tiek uztverta līdzīgi murgam, no kura viņš cenšas atgriezties īstajā eksistencē.

Cits nedaudz alternatīvs latviešu mūsdienu rakstnieks – Toms Kreicbergs – ir izteicies, ka nostaļģiju cilvēks laikam spētu izjust pret visu, pat zombijiem [3]. Attiecībā uz Joņeva romānu tā noteikti ir taisnība, jo stāstītājs ar maigumu atceras brīžus, kas pavadīti, dažādās reibuma pakāpēs klīstot cauri pārpratumiem, šosejmalas pļavām, dīķiem u.tml. kopā ar draugiem Zombi un Nāvi. Savu kādreizējo bērnišķo jūsmu par visu, kas vien cilvēkam liek vemt un asiņot, stāstītājs pasniedz ar ļoti patīkamu, siltu pašironiju. Prozas lasījumos Joņeva romāna fragments izsauca klausītājos sirsnīgus smieklus; šī spēja saglabājas cauri visai grāmatai. To nodrošina biežās iespējas lasītājam atpazīt paša pusaugu gadu izjūtas un problēmas, arī Joņeva ekspresīvā, vienmēr nedaudz sakāpinātā stāstījuma maniere un perfektā laika izjūta, ar ko romānā apveltīts ironiskais (varbūt jau sadistiskais) liktenis. Vienlaikus „Jelgava 94” ir laba ilustrācija tam, ka izcilu humoru bieži pavada lielas skumjas, jo Joņeva varoņu vēlēšanās atrast jēgu un vietu īstajā dzīvē ir tikpat patiesa kā viņu nespēja saprast, kas meklējams, un neizbēgami draudošā uzticības zaudēšana pašu ideāliem.

Pat pēc labā iespaida, ko atstāja romāna fragments Prozas lasījumos, pārsteidz tas, cik prasmīgi un eleganti veidots stāstījums tekstā, kas galu galā ir Joņeva pirmais romāns. Pirmās personas stāstījums – pieaugušajam (gandrīz!) Joņevam atskatoties uz padsmitgadīgā (gandrīz!) Joņeva pārdzīvojumiem (kas palīdz radīt apburošo humora un nostaļģijas sajaukumu), dažkārt tiek paplašināts ar it kā pārdabiskiem elementiem, kas norisinās ārpus varoņu toreizējā redzesloka un nav tieši cēloņsakarīgi saistīti ar sižetu. Šādi romāna pirmajā nodaļā iestrādāta Nirvana solista Kurta Kobeina nāve, kas kļūst par pavērsiena punktu Jelgavas pusaudžu dzīvēs. Episka aina vairākās šī vārda nozīmēs ir arī grupas Skyforger pārstāvja tikšanās ar latviešu strēlnieku, kuru no mūžīgā miega uzmodina Jelgavā notiekoša koncerta skaņas. Poststrukturālais stāstījums, kurš atklāj patiesības iluzoritāti un atsedz stāstīšanas kā konstruēšanas procesu, šajā romānā reizi par visām reizēm saskan ar teksta idejisko saturu. Galvenā varoņa kā pusaugu metālista mēģinājumus konstruēt savu identitāti, klausoties pareizo (nepareizo) mūziku, uzturoties pareizajās (nepareizajās) vietās un lietojot pareizās (nepareizās) vielas, turpina stāstītāja mēģinājumi saprast to jēgu, kam viņš toreiz pienācis tuvu, – un konstruēt jēgu kā stāstu. Taču stāsts par laiku, kad cilvēks vēl ticēja patiesības eksistencei, izirst stāstītāja rokās, ar laika distanci atklājot, ka liela daļa krāsaino viņa jaunības dekorāciju, kas padarīja pasauli šķietami lielu un spilgtu, ir bijušas ilūzijas.

 Īsta svētība Joņeva romānam un tā lasītājiem ir apstāklis, ka autors acīmredzot, tāpat kā viņa alter ego, visos savos meklējumu ceļos ir palicis uzticīgs labai literatūrai. Autora literārā bagāža netieši dzirdama elegantajā un efektīgajā stāstījumā, kas veidots ar labu ritma un dramatisma izjūtu. Tā spraucas cauri arī intertekstuālās atsaucēs – dimensijā, kura nav pašsaprotama stāstījumā par caurmērā ne īpaši intelektuāliem pusaudžiem, taču kuras klātbūtni piesaka jau romāna pirmā rindiņa („Ir 1994. gads. Nāk vīri rūtainos flaneļa kreklos. Jelgava klusi sīc.” (9. lpp.)). Literārās alūzijas vietām komiski kontrastē ar romāna personu piezemētajām gaitām. Galvenais varonis pa ceļam uz ballīti nepiespiesti gremdējas Medemu dzimtas vēsturē, pēc pamošanās uz sola festivāla otrajā dienā atsauc atmiņā kādu no Platona mazāk slavenajiem dialogiem, visdažādākajās romāna situācijās kā senus paziņas atminas Šekspīru, Bulgakovu, Jāni Ruģēnu („Vispār jau Ruģēns bija patīkams kungs un liels īpatnis.” – 38. lpp.)… Tekstā, protams, ir gana daudz informācijas arī par metāla izpildītājiem, pat žanra klasisko skaņdarbu saraksts (138.-139. lpp.), kas ieinteresētam pienācējam no malas varētu atvieglot iepazīšanos ar Joņeva apdziedāto pasauli. Šie dažādie kultūras slāņi tekstā sadzīvo veiksmīgi, autoram neļaujot nevienam no tiem kļūt nomācošam; tiek saglabāts šarmants, bieži ironisks vieglums un rotaļīgums.

Romānu var ar patiku izlasīt vienā līdz divās naktīs (un pēc tam ar ne mazāku patiku gremdēties atmiņās un pārdomās vēl krietni ilgāk), taču tas atstāj zināmu nepabeigtības sajūtu. Galvenie varoņi paliek tikai ceļā uz metālu un ceļā uz sevi, šķietami nolemti nebeidzamiem maldiem caur tumsu, puteni un Pierīgas dzelzceļa bīstamo vidi. Viņu izmisīgā atteikšanās ieiet pieaugušo pasaulē, kur būtu jāpieņem stabila eksistence zināmu robežu ietvaros un jāapsver doma, ka patiesībā plānot finanses ir tīri saprātīgi, bet saprātīgi ne vienmēr ir slikti, atgādina „Pītera Pena” varoņu Nekurnekadzemes meklējumus un Pepijas Garzeķes savulaik ieteikto risinājumu: norij sausu zirni un noskaiti: „Mazā, mīļā krumelīra, negribu es izaugt līla!” Kā nostalģiska atkāpe romāns atkal ir mazliet izstiepts, taču tas tā arī nekļūst par neko vairāk kā ļoti talantīgi un baudāmi uzrakstītu nostalģisku atkāpi iz 90. gadu dzīves; pēc visām romāna varoņu izdarībām, ko arī stāstītājs redzami vērtē kā smieklīgas, netiek norādīts uz nopietni ņemamas alternatīvas eksistenci.

Šeit it kā būtu vietā teikt, ka latviešu literatūra ir ieguvusi talantīgu jaunu rakstnieku, no kura nākotnē vēl daudz kas sagaidāms. Taču autora acīmredzamā emocionālā piesaiste aprakstītajam pagātnes periodam, kura beigas tiek attēlotas kā apokalipse, liek domāt, ka šis ir Joņeva viens lielais romāns, rēķinu nokārtošana (kā pats autors izsakās intervijā) ar svarīgākajiem savas dzīves notikumiem; diezin vai Joņevs sevī slēpj vēl kādu citu vielu, ko pats uztvertu kā tik svarīgu. Laiks rādīs. Tikmēr lasītāji ir ieguvuši vieglu un patiesi baudāmu 90. gadu atainojumu, kas neatstās vienaldzīgu nevienu, kurš kādreiz bijis muļķa pusaudzis, un patiks tiem, kuri ar mieru godīgi sev pajautāt, cik daudz gudrāki tad tikuši kopš tā laika.

 

---

[1]                      Joņevs, Jānis, Rieksta, Nora (2013) Jānis rīt būs slavens. Saruna ar grāmatas 'Jelgava'94' autoru Jāni Joņevu: delfi.lv/kultūra/literatūra, publicēts 07.03.2013., skatīts 25.03.2013.

[2]                      Turpat.

[3]                      Kreicbergs, Toms (2011) Autora komentārs stāstam „Viņa jaunu dienu zombijs” // Dubultnieki un citi stāsti. – Rīga: Zvaigzne ABC, 80.-81. lpp.

 

 

Skatiet arī citas recenzijas par J. Joņeva "Jelgava 94":

• <link http: www.ubisunt.lu.lv zinas t>Romāna dzimšana no mūzikas gara
• <link http: www.ubisunt.lu.lv zinas t>Es klausos dziesmas, tātad - esmu