Nu kurš gan cits! Rihards Bargais “tenkas”

Pieņemot, ka katra nākamā grāmata jebkuram autoram nozīmē arvien vairāk, “tenkām” piestāvētu Bargā dzīves almanaha loma. Bez šaubām tenku pamatsvars ir neviltotā dzīves un tuvu draugu mīlestība par spīti pašām tenkām kā nepatīkamajam kontekstam un par laimi tenkām kā iespējai literāri pazoboties par tiem, “kurus jau sen laiks kompromitēt”, kā sacījusi kāda krievu aktrises Alises Freindlihas varone. Bargais īpaši pikantās epizodēs iesaista savu un tuvāko draugu neapšaubāmi nepārkompromitējamo tēlu, kļūdams ļoti piesardzīgs, reizēm pat notušēdams personvārdus un varbūt arī svērdams vienas vai otras attālas draudzības kritisko masu. Tā mēs sākam iedziļināties Bargā tenku pasaulē, sākot ar to, ka Rimandam Ceplim ir nepārprotami garš Rihards, un beidzot ar paša Bargā bērnības un esības dzīvespriecīgi tverto esenci kā punktu uz i. Tomēr “tenkas” pārsteidz ar ārkārtīgi plašu arī ne literārās darbības personu loku – politiķi, mūziķi, mākslinieki utt. Un visiem varoņiem nav miera, daudzi no viņiem ir jūtīgi pret detaļām gluži kā atvasināti no Erika Ādamsona “smalko kaišu” pasaules vai Kārļa Vērdiņa dzejoļa par siermaizīti ietekmēti (vai tas ir vīrieša sievišķīgā jeb detalizētā vēstījuma diskurss?). Sirrealitātes dēļ gan bez šaubām personālijas tiek mitoloģizētas. Iekšējās jeb dziļās perspektīvas metode, par kuru Bargais runā videointervijā satori.lv, šajā ziņā ir labi pārdomāta: tenkās kā sadzīves runas žanrā (gan jau valodnieki nosauktu precīzāk) slēpjas pati stāstīšanas bauda, un aprunātais objekts, tāpat kā viņa iespējamās jūtas un patiesie nodomi nav “tenkotājiem” tik svarīgi kā iespēja paspēlēties un patēlot Dievu; tā arī tenku perspektīvas dziļums ir pašpietiekamība, varbūt dziļākas metaforas vai alegorijas iespēja, virspusē piedāvājot izbaudīt atgadījumu, nezinot patiesību, jo tādas, protams, nav. Pēc Bargā domām, tā būtu jānotiek lasītāja “ievilkšanai maisā”, bet vispār latviešu literatūra ik pa laikam piedzīvo tamlīdzīgas ambīcijas (kopsummā ar nevairīšanos no natūras) – atliek vien atcerēties Jāni Einfeldu, kura tekstos, kā rakstīts uz “Neļaužu” pēdējā vāka: “katram vārdam ir sirds”. Bet, ja vārdi un arī personvārdi (“tenkās” gan nav neviena lielā sākumburta) nav uztverami kā konkrētu parādību un personu apzīmētāji, kādēļ tie vispār tekstos parādās? Vai bez tiem “tenkas” būtu jādēvē citādi, un vai tas būtu “firmas zīmes” zaudējums? Vai, teiksim, lieliskajās tenkās par čurāt ejošo aktieri Andri Strodu vai par kājas lauzušo Baibu Rozentāli (kurš vairs atceras visus labklājības ministrus?) varoņu personvārdiem būtu jāraisa fonētiski pamatota bauda un individuālas asociācijas? Lai arī “tenkās” ir teksti, kuros bez kautrības darbojas it kā “anonīmi” arhetipiski tēli, diferencējami varbūt vienīgi pēc funkcijām (vecenes dzerstās, zilie saceļās, čupītis pastāv utt.), tie nesagādā tik lielu atklāsmes gaidu un ikonas skūpstīšanas, skaršanas spriedzi kā reālo personu līdzdalība – pat ja tā ir nevainīga kādas Bargā draudzenes Santas zvaigžņu skaitīšana vai Andras Neiburgas TV skatīšanās. Kādas būtu, domājams, pāris gadus agrāk izdotās “tenkas”, ja netiktu ierosināta krimināllieta? Pašlaik “tenkas” var radīt sajūtu, ka tās nav cerēts “bērns” un autoram publicējamā formā nākušas negaidīti – grāmatā atrodamas ne tikai veiksmes, kas noteikti tuvas ģenialitātei, bet arī tenkas, kuras vienaldzīgi paslīd lasītājam garām. Iespējams, vienā grāmatā ir salikts viss, kas dzejnieka atvilktnēs ir sakrājies pabeigtā formā, un tad jājautā, vai vismaz daļu no tā tiešām nevarēja izdot jau Bargā un Dragūnas tiesas procesa plaukumā, kad teksts tikko bija saticis lasītāju žurnāla “Karogs” lapaspusēs? Vai tas tik tieši ietekmētu tiesas spriedumu vai tomēr nostiprinātu tenku žanru kā literāru, māksliniecisku vērtību, par kuru galvo pati Latvijas kultūra un kurai ir izveidota neredzēti laba PR kampaņa? Tas noteikti būtu pārliecinošāks un vērtīgāks gājiens nekā portālā satori.lv paustā doma, ka prāva ar Dragūnu pierādīja neiespējamību literatūru “vērtēt pēc žurnālistikas vai publiskas runas kritērijiem”. Tā “ilgo atvadu” rezultātā (var just, ka Kira Muratova ir ierindojama starp dzejnieka kulta personām) tenkas, kurās personālijas ir neticami dzīvas, vēl atrodas kultūras procesu centrā un nāk no kāda Bargajam nozīmīga, tāla laika un telpas, atgādinot ultramodernus nekrologus (neapšaubot patīkami viltoto kultūrvēsturisko vērtību). Varbūt tā arī ir viena no Dragūnas aizvainojama saknēm – var likties, ka Bargais pret draugiem un paziņām izturas kā pret mirušiem un tāpēc dekonstruējamiem. Lai gan, protams, pieaudzis cilvēks, kas apzinās savus kompleksus, tenkas varētu uztvert kā Bargā sapņu pierakstus, un ar to vien tapt izdziedēts. Visbeidzot par Riharda Bargā maigumu un postu – tas nebūtu Bargais, ja “tenkās” netiktu uzstājīgi postulēta viņa kaisle, tomēr šajā ziņā ir iespējams pārsātinājums. “tenkas” gan neizskatās pēc citādības manifesta. Kuru mūsdienās vairs pārsteigsi ar ziņu, ka sabiedrība nav vienveidīgi heteroseksuāla, tomēr erotisks smalkums un noklusējums, kas liktu lasītājam visu saprast (un atbilstoši autora centieniem, līdzās tēliem – sacelties) bez motīvu atkārtošanās, liekām detaļām un banalitātes, ir vairāk vērts par jebkādas orientācijas pornogrāfiju. Bargais pats to pierāda, grāmatas viducī it kā pēkšņi un no sirds iemīloties.