Šis ir romāna ceturtais izdevums latviešu valodā Andreja Spekes (Spekkes) tulkojumā (pirmais izdevums bija 1964. gadā), un tas tapis sadarbībā ar Dantes Aligjēri biedrību Latvijā. Romānam ir divi priekšvārdi – pētnieces Ilzes Lecinskas apraksts par romānu un tā autoru un autora audžudēla Džoakīno Lancas Tomazi (Giocchino Lanza Tomasi) priekšvārds –, romānu noslēdz Māra Čaklā apcere "Sicīlijas gepards ar Stāmerienas spārniem" un Daces Meieres pēcvārds. Romāna pēdējās lapaspusēs Valda Bisenieka tulkojumā ir publicēti divi soneti un viena oda, kas ir no autora nepabeigtās nodaļas "Salīnu nama dziesmu krājums". Grāmatas vizuālais noformējums ir košs un izteiksmīgs, tam izmantoti Dantes Aligjēri biedrības Latvijā mākslinieku ilustrācijas. Vāka noformējumam ir izmantota Laines Kainaizes ilustrācija, kurā attēloti divi gepardi, bet pēdējā vāka noformējumā redzama Jāņa Strupuļa medaļa.
Džuzepe Tomazi di Lampedūza (1896–1957) – itāliešu rakstnieks, dzimis Palermo turīgā un ietekmīgā ģimenē, vairākus dzīves gadus pavadījis Latvijā, Stāmerienā. Bija precējies ar Stāmerienas muižas īpašnieci baronesi Aleksandru fon Volfu. Mūža nogali abi pavadīja Palermo. "Gepards" ir Džuzepes Tomazi di Lampedūzas vienīgais romāns.
Pavisam nedaudz ieskicējot romāna laiku un telpu – darbība notiek 19. gs. 60. gadu sākumā Sicīlijā, kuru šajā laika periodā plosa ne tikai politiskas vētras (notiek varas maiņa, kuras rezultātā aristokrātija palēnām zaudē savu nozīmi), bet arī Salīnu aristokrātiskās ģimenes kaislības, kuras veidojas gan starp bērniem un vecākiem, gan starp vīrieti un sievieti. Darbā veiksmīgi un neuzbāzīgi tiek atklāta gan jauniešu mīlestības līnija, gan pusmūža aristokrāta vēlme pēc seksuāla baudījuma, nepārkāpjot ētikas normas un uzmācīgi neplivinot lasītājam acu priekšā gultas palagus.
Ir viegli sekot līdzi prinča gaitām, gan viņam tiekoties ar dažādu aprindu cilvēkiem, gan vadot savas ģimenes ikdienas soli, un visburvīgāk ir domās sekot viņam pa šaurajām Sicīlijas ieliņām, izbaudot svelmējošos saules starus, skatīt skaisto Itālijas dabu, kurā pīniju audzes mijas ar apstrādātiem laukiem, un skatīt ciematiņu ielejā, kas naksnīgajā Sicīlijā tiek vāri izgaismots. Lasot romānu, ir gandrīz vai fiziski sajūtama šī dabas elpas klātbūtne, kas iedzīvotājus ne tikai "spiež pie zemes" sava karstuma dēļ, bet arī ļauj naktīs brīvi elpot, raugoties zvaigžņotajās debesīs. Šo klātesamības efektu veido dažādie sīkumi, kuriem autors nepaiet vienaldzīgi garām, bet velta samērā lielu uzmanību, tādējādi veidojot perfektas redzes un dzirdes gleznas; svarīga ir katra akmens plāksne ceļā, katrs augs, kuram tiek paiets garām, katra dzīva radība, kas tuvumā elpo. Tāpat autors lieliski iepin antīkās kultūras elementus, gan raksturojot Itālijas arhitektūras un tēlniecība aspektus, gan paspilgtinot sicīliešu raksturiezīmes.
Un svarīgi ir cilvēki, kas ir līdzās Salīnas princim, tādējādi atklājot viņu gan kā zinošu astronomu un izglītotu cilvēku, gan neiecietīgu, lepnu personību. Īpašas veidojas viņa attiecības ar ģimenes locekļiem, pie kuriem pieder ne tikai histēriskā Salīnas princese, bet arī viņu meitas un dēli, māsasdēls Tankredi, kurš, neskatoties uz savu jaunības trakulīgo dabu, ir mīļāks par paša dēliem, un svētais tēvs Pironi, kurš ir ne tikai dzimtas biktstēvs, bet arī lielisks palīgs matemātikas un astronomijas jautājumos, kas bieži nodarbina prinča prātu. Kopumā attiecības ar ģimenes locekļiem no prinča puses var raksturot kā vēsas – kaislība pret sievu ir sen jau zudusi (tomēr ikviena skaista sieviete liek no jauna ietrīsēties prinča sirdij), meitām un dēliem uzmanība tiek veltīta tieši tik daudz, cik to prasa ģimenes tradīcijas. Vienīgi ar māsasdēlu Tankredi, kurš gan savā raksturā, gan rīcībā ir pilnīgs pretstats, princis spēj atrast kopīgu valodu. Tieši Tankredi visspilgtāk ļauj saskatīt paša prinča iekšējās pretrunas, nojausmu par to, ka šis ir brīdis, kad mainās ne tikai politiskā iekārta, bet arī sabiedrības tikumi. Un šajās sirsnīgajās attiecībās uzskatāmi parādās vecās un jaunās uzskatu pasaules maiņa.
Visprecīzāk princi var raksturot ar autora vārdiem: "Viņš taču bija zinātnieks, bija pieradis saskaitīt dzīvē visus "par" un "pret"; turklāt, par spīti izskatam, viņš bija skeptiķis." Interesanti ir vērot galvenā varoņa emociju gammu, kas īsā laika sprīdī no absolūtas mierpilnas harmonijas spēj pārvērsties neiecietības un dusmu virpulī. Viņu spēj aizkaitināt pat niecīgs žests vai skatiens, tomēr apbrīnojama ir viņa spēja novērtēt situāciju un nepateikt nekā lieka. Viņš nojauš neizbēgamo patiesību par aristokrātijas beigām, tomēr ar pārliecību un cieņu to joprojām pārstāv. Viņš sevi raksturo kā veco laiku un tradīciju pārstāvi un par savu vienīgo patieso dzimteni uzskata Sicīliju, raksturojot sicīliešus (un tātad arī sevi) par lepniem, atzīstot, ka tieši lepnība novedīs Sicīliju un sicīliešus pie posta: "Mēs bijām gepardi, lauvas, mūsu vietā nāks šakālīši, hiēnas, un mēs visi – gepardi, šakāļi un aitas – joprojām ticēsim, ka esam zemes sāls."
Un kas ir gepards? Nē, tas nav tikai Salīnas dzimtas simbols. Tieši viņš – Salīnas princis – ir šis gepards, tikai atklāts paliek jautājums, vai viņš ir vajātājs vai vajātais.