Autopoēzija*

Šādi atjautīgi, asprātīgi un reizēm dzēlīgi vērojumi par latvieti bija lasāmi izstādē "Cilme" Rīgas Mākslas telpā. Līdzīgi novērojumi un secinājumi (tomēr ar padziļinātu pētījumu balstu) pausti arī sociālo zinātņu doktores Dagmāras Beitneres grāmatā ar frommisko nosaukumu "Saprast un piederēt" ("Madris", 2017). Izdevumā apkopoti pētījumi, referāti un esejas par pašizpratni dažādās sabiedrības grupās, it sevišķi par latviešu pašapziņas tematiku, kā arī aplūkoti jautājumi, kas skar identitātes meklējumus un stāstus, kuri veido un pārveido gan patības kodolu, gan perifēriju.

Kad pienāks?

Viena no grāmatas pamatdzīslām ir jautājumi. Jautājumi par to, kas ir Latvija, latvieši un latviskais. Šos jautājumus pavada nepārtraukta pārjautāšana. Pārjautāšana, vai vispār uzdodam pareizos jautājumus, lai spētu veselīgi un labklājīgi pastāvēt kā nācija un valsts. Iespējams, nedaudz novecojuši, pat bezatbildīgi un vagaru vai vadoni gaidoši jautājumi "Kad latviešiem reiz pienāks tie laiki?" vai "Vai Rīga jau gatava?" ir sevi izdzīvojuši pterodaktili, kas liek iestigt tikai dziļākā grūtsirdībā par to, ka nekad nebūs nedz labāk, nedz labi, ka neko jau nu mēs nevaram un neiespēsim arī. Lai gan zinātniece tiešā veidā šādus secinājumus neizdara, tomēr izlasāmais liek domāt arī par netiešiem mudinājumiem sokratiski pārvērtēt sevi un sabiedrību, kurā dzīvojam un kādā vēlamies dzīvot.

Intelektuālis un elite

Ciešā saistībā ar (pār)jautāšanu tiek izvirzīta intelektuālās elites loma sabiedrībā. Šķiet, autore vairākkārt norāda, ka masa un proletariāts diez kāds labu ideju avots vis nebūs. Vienmēr jābūt kādiem pašaizliedzīgiem tautas iedvesmotājiem, kuri tajā pašā laikā ir sabiedrisko viļņojumu loģistikas speciālisti un tādējādi spēj panākt kādas sabiedriskas pārmaiņas uz labu. Vienlaikus vērojama zināma elitārisma pozīcijas attaisnošana, tomēr nevis snobisma, bet gan tādas intelektuālās elites, kas nesavtīgi (nu, vismaz mazsavtīgi) darbojas tautas labā, kuru darbs tad arī būtu pati tauta – tās izglītošana, iedvesmošana un virzīšana pretī "tiem laikiem".

Šāda intelekta spīdekļu aplūkošana neizbēgami liek pievērsties arī neērtajām personībām, piemēram, Bruno Kalniņam, neērtiem tematiem – nerātnajām dainām, kā arī neērto datumu saspēlei (16. martam un 9. maijam), kas kļuvuši par vienu no Latvijas kultūrteritorijas galveno personāžu tautu patību sižeta montāžā. Brīžiem gan vērojami, iespējams, neapzināti centieni lasītāju stokholmizēt ar krievu dzīvesstāstiem saistībā ar 9. maiju vai arī mēģinājumi pūst rozā miglu acīs, aplūkojot Ventspils fenomenu kā veiksmīgas un atdarināšanas vērtas paraugsaimniekošanas gadījumu, kuras muižturi to dažās desmitgadēs pārvērtuši no miskastes par paradīzi. Varbūt tie ir centieni pētnieciski bezkaislīgi stāties kontaktā ar neērto, par ko alternatīvi viedokļi ir teju tabuizēti, tomēr, izdabājot visiem viņiem, Latvijas sižets arī noslēgsies kā pasakā – ".. un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam", kamēr tie, kas nav viņi un kas sevi saista ar latvisko un turklāt Latvijā, turpinās kaut kā driskaini dzīvoties un vilkt nevis biezus cigārdūmus, bet gan puspliko dzīvību.

Valoda un pamats

Nepārtraukts atgādinājums arī par valodu, it sevišķi par latviešu valodu, kuras pozīcijas mūsdienu Latvijā ir gana svārstīgas un šūpīgas. Iespējams, valodas dižgaru, piemēram, Raiņa, valoda vairs nešķiet saistoša 21. gs. latviešiem, valodas prestižs strauji krītas globālās izglītības un darījumu arēnā, taču ko īsti darīt, lai tā jau tik smagi izcīnītā latviešu valoda, līdz ar to arī neapšaubāms Latvijas kultūrpamats, nesairtu un nesadruptu? Kamēr gaidām NeoRaini, tas, protams, nav ar gatavām receptēm atbildams jautājums. Ar izvēli lietot latviešu valodu ikdienā vai svētkos, trolejbusā vai zinātniskā pētījumā katrs pats apzināti veido savu piederību latviešu kultūrstāstam. Un tur pārmest par kādu no izvēlēm lieki. Līdz ar to cilvēks, gan latvietis, gan krievs, mūsdienu Latvijā ir kā naratīvu ceļinieks – iespējams atrast vai radīt savu vietu Latvijas stāstā, iespējams arī to pašu paveikt miljons citos stāstos visā plašajā orbis terrarum.

Noslēgumā, ņemot vērā grāmatas tematiku, jāatzīst, ka auduma grāmatzīme karmīna krāsā ir visnotaļ piemērota un atbilstoša. Tā ir gan kā atgādinājums par senču asinīm, kas veikušas kā krietnu, tā nekrietnu, gan mudinājums meklēt mūsdienu latvisko, lai galvenokārt pašiem būtu gods un lepnums nesāt karmīnu gan savās miesas, gan apziņas dzīslās. Tomēr, samērojot grāmatā lasāmās domas un secinājumus ar ikdienas Latviju, kurā notiek cīņa un pretcīņa par izglītību valsts valodā, šķiet, ka Gunārs Astra tik drīz nemodīsies no murga, kuru mēs kā valsts turpinām viņam paildzināt.

* Jēdziens autopoiesis (sengr. val.) ir grāmatā vairākkārt minēts jēdziens; to iespējams tulkot kā pašveide, pašrade u. tml.; šajā darbā jēdziens funkcionē kā mudinājums ieņemt pozīciju, kurā mēs paši kā tauta, valsts, pilsoņi nosakām, kas mēs esam, ko gribam un ko darām, nevis sūnciemojam laimlācīša gaidās.