Akadēmiskais centrs
Kristiana Banga Fosa romāns "Nāve brauc ar Audi" (apgāds "Mansards", no dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, 2018) ir romāns par realitātes zaudējumu un mēģinājumiem to atkal iegūt, par mēģinājumiem kontrolēt savu dzīvi un nāvi un to, kas ir pa vidu starp šīm realitātes daļām. Nedaudz skumjš un vienlaikus humora pilns stāsts par nomiršanu – tātad par dzīvi. Nāves klātesamība ir nepārtraukta, teju fiziski sataustāma, tomēr tā nav nomācoša. Romānā tā tiek atainota tik dabiska, cik vien dabiskai tai vispār iespējams būt. Nāve ir sieviete. Un viņa brauc ar melnu "Audi".
Tas ir arī romāns par slimību. Slims ir ne tikai Valdemars, bet arī Asgers, vienīgi viņa slimība nav fiziska, bet arī sociāla. Valdemara fiziskais stāvoklis ir viņu atsvešinājis no sabiedrības, viņš ir kļuvis par tās piedēkli, par traucēkli, kuru nav iespējams pilnīgi ignorēt. Savukārt Asgers tiek izolēts no sabiedrības brīdī, kad viņš vairs nevar atrast darbu. Viņš vairs neierakstās kopējā sabiedriskajā naratīvā, un viņam trūkst prasmju un instrumentu, lai viņš atkal kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Abu varoņu slimības ir būtiski atšķirīgas, tomēr izpausmes pārsteidzoši līdzīgas.
Abu atsvešinātība un ieslodzījums ir teju nepārvarams. Lai no tā izrautos, viņi savāc naudu un dodas pie dziednieka Marokā – Torbi el Meki. "Nāve brauc ar Audi" daudzējādā ziņā ir klasisks road trip romāns. Tā centrā divi ceļinieki, kas ar automašīnu šķērso visu Eiropu, bet viņiem pa pēdām seko trešais ceļinieks melnā "Audi". Romāna kontekstā attiecības ar Nāvi iegūst fiziskus apveidus. Tā nepārtraukti seko, bet vēl dod viņiem laiku. Asgera un Valdemara ceļojums ir mēģinājums izrauties, atsvabināties no sava objektīvā un subjektīvā ieslodzījuma un dzīvot pašiem pēc saviem noteikumiem.
Sižeta centrā ir šo divu vīriešu ceļojums, pārējie varoņi romānā parādās epizodiski. Dāņu autoram, kā jau labā romānā pieklājas, tomēr izdodas radīt veselu virkni ar spilgtiem, nedaudz groteskiem tēliem, kas, gluži kā Valdemars un Asgers, nespēj iekļauties vai, tieši pretēji, ir tik ļoti iekļāvušies, ka ir pilnīgi kļuvuši par sistēmas daļu. Atsvešinātība ir universāla, un Fosa romāns pēta šīs atsvešinātības dažādās izpausmes un formas. Vai tās cēlonis ir fiziska invaliditāte, bezdarbs, politiskie uzskati, dzīves filozofija, vecums utt.
Šis ir Kristiana Banga Fosa trešais romāns, par kuru viņš 2013. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. Romāns provocē uzdot jautājumus: kā iekļauties sabiedrībā? Kā nomirt? Ko nozīmē dzīvot? Kas tiek iekļauts un izslēgts no sabiedrības? Kādi ir šīs iekļaušanās priekšnosacījumi? Un banālais jautājums – kāda ir dzīves jēga?
Romāns rakstīts no Asgera skatpunkta. Valoda ir lakoniska, skatījums uz pasauli – drūmi cinisks. Asgers pasauli redz grotesku un visumā nepatīkamu. Tekstā sastopamas daudzas spilgtas epizodes, kurās ikdienišķas ainas iegūst plašāku vispārinājumu.
"Mums ejot garām, pa kādas mājas durvīm iznāca vecs vīrs. Pamājis mums ar galvu, viņš pacēla mietu, klibodams pārvilkās pār pagalmu un iesprauda to mēslu kaudzē, it kā gribot izmērīt tās temperatūru. Pie mēslu kaudzes gulēja beigta cūka ar gaisā izslietām kājām, līdzīga sārtam runas burbulim, kas pavēsta, ka te gan ir jauki, un virs pļavām palēkdamās šaudījās bezdelīgas, bet kukaiņiem tās bija nāves vēstneši, un no visurienes uzglūnēja puvums un nežēlība, dabas nežēlība, kas bija izpaudusies arī Valdemarā, kad viņš ratiņkrēslā brauca lejup uz franču pilsētiņu."
Lai arī romāns ir šķietami traģisks, tomēr autoram izdodas pacelties pāri traģēdijai un radīt pārliecinošu vēstījumu par indivīda un sabiedrības attiecībām. Neiztrūkstoša romāna sastāvdaļa ir humors. Tie ir piķa melni joki par dzīvi un nāvi. Un Nāve brauc ar "Audi".
