Filozofa un antropologa Haralda Matuļa (1979) grāmata "Vidusšķiras problēmas" (apgāds "Mansards", 2018) ir lielisks piemērs tam, kā ar literāru darbu autors rosina lasītājus iziet no savas komforta zonas un domāt par sabiedrībai (akcentējot tieši vidusšķiras sociālo slāni) nozīmīgiem, arī nepatīkamiem un diskutabliem jautājumiem.

Visticamāk, pirmais, kas piesaista potenciālā lasītāja uzmanību, turot rokās grāmatu, ir tās vizuālais noformējums. Pirmais vāks ir askētiski baltā tonī, šķietami nevainīgs, taču, ieskatoties trīs nelielos oranžos aplīšos, kas rotā grāmatas priekšpusi, redzamas kailu sieviešu ķermeņu daļas. Var teikt, ka šādā veidā netieši tiek atklāts darbā aplūkoto tēmu veids: tie ir plašākajai Latvijas sabiedrības daļai (vidusšķirai) aktuāli un būtiski, reizē arī strīdīgi un tikai klusībā pie sevis pārdomājami un izvērtējami jautājumi. Grāmatas dizains, kuru veidojis Aleksejs Muraško (laureāts kategorijā "Gada mākslinieks" grāmatu mākslas konkursā "Zelta ābele 2017"), kļūst par neatņemamu un īpaši nozīmīgu literārā darba daļu, kas veiksmīgi saplūst ar tekstu fragmentiem, tos papildinot un akcentējot. Šādā veidā tiek radīta izcila teksta un attēla mijiedarbība. Uzmanība vēršama arī uz darbam pievienoto grāmatzīmi, kuras dizainu (ziedu grafiku) veidojis pats grāmatas autors Haralds Matulis. Arī šāds šķietami maznozīmīgs sīkums liecina par grāmatas vizuālā koncepta nostrādātību un pilnvērtību.

Grāmatu veido 5 nodaļas. Tematiskais loks, kas ir sīkāk aplūkots katrā no šīm sadaļām, tiek pieteikts nodaļas sākumā, izmantojot sociālajos tīklos plaši lietotos tēmturus jeb mirkļbirkas, piemēram, 1. nodaļā tās ir: #sievietesunvīrieši, #attiecības, #mīlestība, #manieres. "Vidusšķiras problēmu" piecās nodaļās, kas kopumā aizņem tikai 86 lappuses, iekļauti vairāki dažāda garuma tekstu fragmenti, kas ir numurēti, taču sakārtoti jauktā secībā. Šķietami neloģiskais, nedaudz haotiskais tekstu izkārtojums sākotnēji lasītājā var raisīt apmulsumu, pat likt izjust disharmoniju, tomēr, pakāpeniski iedziļinoties fragmentu saturā, tie, līdzīgi kā mozaīkas gabaliņi, pamazām izveido galveno kopainu, t. i., dažādas vidusšķiras pārstāvjiem būtiskas un izvērtējamas aktualitātes, piemēram, kas vispār ir vidusšķira, kas raksturo tipisku vidusšķiras pārstāvi, kāda ir darba, attiecību un intelektuālās dzīves nozīme šīs šķiras pārstāvju ikdienā. Jāpiebilst, ka darba sadrumstaloto vēstījumu un formu autors veidojis apzināti, tādā veidā vedinot lasītāju ārpus ierastās un pateicīgās "grāmatu lasīšanas komforta zonas", kas vistiešāk saistāma ar konkrētu daiļliteratūras žanru: romānu. Intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" Haralds Matulis atzinis, ka "romāns ir ļoti buržuāziska literāra forma, radīta, lai izpatiktu un apmierinātu lasītāju". [1] Par ievērojamu romāna kā žanra nepilnību autors uzskata arī līdz minimumam reducēto lasītāja domāšanu, ietverot literāra darba analizēšanu un vērtēšanu, ko veicina akla sekošana "pazīstama sižeta kārtējai attīstībai" [turpat]. Jāsaka, lasot "Vidusšķiras problēmas", rūpīga iedziļināšanās un intensīva domāšana par nupat izlasīto ir akūti nepieciešama, jo mozaīkveidīgie fragmenti ir kā atsevišķi spilgti uzplaiksnījumi un katram no tiem jāvelta izteikta modrība un nepārtraukta domu un uzmanības koncentrēšana.

No vairākiem desmitiem grāmatā iekļauto dažāda apjoma teksta fragmentu par sava veida atslēgtekstiem, kuros ietverti svarīgākie pavedieni šī literārā darba būtības izpratnei, uzskatāmi "Bonobo" un "Les Chemins de la Liberte". Izvērstais un apjomīgais fragments ar intriģējošo, arī eksotisko nosaukumu "Bonobo" ir 11 lappušu garš un veido visu grāmatas 4. nodaļu. Šim tekstam ir dialoga forma, tas izstrādāts kā saruna starp diviem nezināmiem cilvēkiem par to, kas ir vidusšķira, kā to iespējams definēt, kāda tipa cilvēki pieder pie šī sociālā slāņa. Iepazīstot "Bonobo", kas, jāatzīst, ir visai sarežģīti uztverams un izprotams teksts, lasītājam ir iespēja iegūt visskaidrākās atbildes uz diviem jautājumiem, kuri, visticamāk, ir radušies grāmatas lasīšanas procesā: kas ir vidusšķira, un kādas ir tās problēmas. Kad izlasīts tāds teksts kā "Bonobo", šķiet neloģiski un nedaudz nepieklājīgi teikt, ka vidusšķira ir tikai sociālā kārta, pie kuras piederīgs absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju. Jā, tas, protams, ir patiess un būtisks fakts, tomēr vidusšķiras definīcija ietver daudz vairāk. Šim jēdzienam nav tikai viena skaidrojuma, tie var būt vairāki un dažādi variēties. Ikviens Latvijas iedzīvotājs – gan tas, kurš sevi uzskata par vidusšķiras pārstāvi, gan tie, kuri jūtas piederīgi augstākai vai zemākai sociālajai kārtai, – var izveidot vidusšķiras definīciju atbilstoši saviem uzskatiem un vērtībām. Vidusšķira un piederība pie tās ir kaut kas unikāls un līdz galam vārdos neizpaužams, tās ir sajūtas, pieredze, cēloņsakarības, dzīvesveids, pasaules uztvere un redzējums: "vidusšķiras cilvēks ir skudra, sabiedrības mugurkauls". (25)

Otrs teksts, kurā ietverti grāmatas izpratnei būtiskie elementi, ir "Les Chemins de la Liberte". Tas ir iekļauts grāmatas 3. nodaļā un ir franču filozofa un rakstnieka Žana Pola Sartra citējums. Lai gan galvenā uzmanība šajā tekstā vērsta uz kristietību un tās "apsolījuma filozofijas" traģiku un problemātiku, tomēr tajā atrodamas arī vairākas tipiskam vidusšķiras pārstāvim tuvas un saprotamas atziņas, kas savukārt palīdz rast īsto vai vismaz aptuveno ceļu vidusšķiras, tās piederības apziņas, problēmu un aktualitāšu rēbusā. Tekstā vairākkārt minētie jēdzieni (apsolījums, paradīze, ticība, gaidas) ir vienādojami ar izjūtām, ar kādām ik dienas dzīvo un saskaras pie vidusšķiras piederīgais. Atrašanās šajā sociālajā kārtā pielīdzināma mūžīgām gaidām un cerībām. Tas ir kā starpstāvoklis, kurā mītošie nemitīgi tiecas pēc savas individuālās paradīzes un apsolījuma, kas kādam ir iespēja maksimāli izvairīties no jebkādām pārmaiņām, vai arī piektdienas vakars, kurā var brīvi atļauties darīt visu, ko sirds kāro, pat ja tas izpaužas kā došanās uz tuvāko lielveikalu pēc sava iecienītā alkoholiskā dzēriena, tādējādi sasniedzot "vidusšķiras stikla griestus". (86)

Jāpiebilst, ka darbā ir arī vairāki fragmenti, kas, jau lasīti pirmo reizi, tik ļoti piesaista uzmanību un rosina iztēli, ka rodas vēlme tos lasīt un pārdomāt vēl vairākas reizes. Tādi ir, piemēram, "domu dialogs" starp vīrieti un sievieti ar nosaukumu "Viņš un viņa sarunājas domās", pārdomas par miera mainīgo nozīmi pagātnē un tagadnē tekstā "Miers mūsu laikos", kā arī savdabīgais biogrāfiskais īsstāsts par katalāņu rakstnieku Salvadoru Espriu ("Nomocītajam Salvadoram Espriu"), kurš ir tāds kā "katalāņu Rainis". (45)

Grāmatā uzmanību saistošs šķiet arī pie vidusšķiras piederīgo portretējums. Būtiskākais, ka netiek atainots viens konkrēts šī sabiedrības slāņa pārstāvja modelis. Ir neskaitāmi daudz variāciju tam, kāds ir tipiskais vidusšķiras cilvēks. Tie var būt dažādu dzimumu, vecumu indivīdi ar atšķirīgu izglītību, darbavietu, intelektuālo līmeni, sociālajām iemaņām, interesēm un hobijiem, uzskatiem par apkārt notiekošo. Līdz ar to vidusšķiru veidojošo pārstāvju loks ir izteikti plašs un var variēties, bet kopības sajūta un savstarpēja sapratne, kā arī piederība savai sociālajai kārtai ir nemainīgas un pastāvīgas vērtības.

"Vidusšķiras problēmas" ir ieteicamā literatūra, pirmkārt, jau tiem, kas sevi izjūt un apzinās kā piederīgus pie vidusšķiras un kam saprotamas un saistošas liekas šī sabiedrības slāņa aktualitātes un problēmas. Otrkārt, grāmata piesaistīs neordināra un savdabīga stila literāro darbu cienītāju uzmanību. Un treškārt, šis būs piemērots darbs tiem, kas vēlas domāt un vērtēt nedaudz vairāk, nekā ierasts ikdienā.

 

 

 

[1] Dibovska, J. 12.05.2018. Haralds Matulis: Mēs esam vidusšķira. Latvijas Avīze.  [tiešsaiste] [skatīts 26.07.2018.]. Pieejams: www.la.lv/mes-esam-vidusskira/.

Dalīties