Lieldienas = augšāmcelšanās

Inga Gaile blakus Kārlim Vērdiņam, Annai Auziņai, Arvim Vigulam un citiem ir ierindojama savas paaudzes labāko dzejnieku sarakstā. Viņas debija literatūrā meklējama 1999. gadā, kad iznāk dzejoļu krājums "Laiks bija iemīlējies" ("Pētergailis"). Ar krājuma "Migla" ("Mansards", 2012) iznākšanu viņa sev uzlikusi augstu latiņu, taču jāsaka, ka jaunākā dzejas grāmata "Lieldienas" ("Neputns", 2018) nav vērtējama zemāk.

Ja Lieldienas – tad augšāmcelšanās. Jāsaka, šajā dzejoļu krājumā tiešu un netiešu augšāmcelšanos var atrast gana daudz, jau sākot ar to, ka pēdējo gadu laikā Inga Gaile vairāk pievērsusies prozas rakstīšanai, tātad šī ir viņas kā dzejnieces augšāmcelšanās. Tāpat vērojama jaunu tematu apspēle un Gailes rakstītajā vēl nebijušu dzejas formu ieviešana.

Femīnā dzeja no romantiskiem līdz sabiedrībai sāpīgiem motīviem

Ingas Gailes dzejoļu liriskais "es" ir sieviete. Šī dzeja ir izteikti femīna – tā skatās uz pasauli caur sievietes acīm un dvēseli un pievēršas problēmām, kas svarīgas sievietei. Tāpat šo dzeju var nosaukt par evolūciju – par cilvēka dzīves, sajūtu un vērtību evolūciju. Ja dzejnieces pirmie krājumi ir sāpīgas, tomēr skaistas mīlestības, visa ikdienā svarīgā uzplaiksnījums un sakopojums, tad pēdējo gadu laikā radītajos dzejoļos atklājas pasaulīgas un sabiedrībai nozīmīgas tēmas, par kurām (var nojaust) Gaile daudz domā un cenšas savu iespēju robežās risināt (kaut vai vienkārši uzrakstot dzejoli par tām). Tāpēc var teikt, ka pēdējā krājumā "Lieldienas" dzejniece vairāk vai mazāk virzās prom no tādiem izteiktiem sievietes pārdzīvojumiem kā mīlestības sāpes vai skaistums, vispārinot tos un iekļaujot globāla mēroga problēmās. Taču klātesošs ir autobiogrāfiskais motīvs, autore, rakstot dzeju, necenšas distancēties no savas dzīves, jo gandrīz ikkatrā dzejolī var sajust ieskanamies notikumus no tās, piemēram, tēlu un personvārdu lietojumā – "Alise Lī pārāk skaļi mizo kartupeļus. (..) Teodēzija kliedz. Alī grib izstāstīt plānu vēlreiz" (50) – vai arī izmantotajos notikumos un situācijās: "Visi pārējie skaļi sauca: "Tai izrādē / vispār nav nekādas režijas!" un ielika man septiņi. / Es vēl padomāju – ja ne mani / bijušie sasniegumi un jaunā grūtniecība, / būtu ielikuši pieci vai seši." (42) Tāpēc var teikt, ka Ingas Gailes dzeja ir it kā attālināta, taču ļoti personiska.

Turpinot par motīviem – dzejoļu krājumā "Lieldienas" to ir ļoti daudz. Dzejoļos tiek attēlotas problēmas un situācijas, kas svarīgas visai mūsu sabiedrībai, tāpat netrūkst ikdienas situāciju apspēles. Ļoti daudz minēti piemēri, kas norāda uz sabiedrības slāņu vai rasu nevienlīdzību ne tikai Latvijā, bet arī citviet ("Es neesmu Indijas sieviete, iemīlējusies augstākas kastas vīrietī, zogos mājup no mīļotā gultas" (12)), tāpat arī sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm ("Krustā situ ļauno geju" (7)), un nonākot pat līdz tik sāpīgiem tematiem kā karš, vēl jo vairāk – karš mūsdienās, respektīvi, šie kara radītie postījumi tiek attēloti dzejolī "Damaskas rudens" ("sadeg lapas un mazu bērneļu iekšas, / viņi nomirst kā eņģeļi, / nebaidot pasaules ļaudis" (11)), tāpat tiek pielīdzināti personiskām izjūtām un laimei: "Mūsu zemē nav kara. / Mūsu zemē nav zemestrīču. / Mūsu zemē ir rudens – / maigs un zeltainām rokām, / tas izceļ mūs no gultām" (11). Un visam pāri klājas ironija un cinisms par cilvēkiem un dzīvi.

Garās formas un spēle ar vārdiem

Par galveno krājuma dzejoli, manuprāt, var izvirzīt nevis "Lieldienas", bet gan "Lielo piektdienu", kurš radīts, balstoties apziņas plūsmā, respektīvi, pierakstot savstarpēji saistītus un arī nesaistītus teikumus, kuri dzejniecei konkrētajā brīdī nākuši prātā. Jāsaka gan, ka Gaile nav vienīgā mūsdienu dzejniece, kura izmantojusi šādu tehniku, jo arī Annas Auziņas dzejolis "Identitāte" rakstīts līdzīgā manierē.

Viena no Ingas Gailes atpazīstamības zīmēm ir verlibrā rakstīti gari dzejoļi (var aizņemt pat vairākas lapas). "Lieldienas" nav izņēmums, arī šajā krājumā teju visi ir garās formas dzejoļi. Lasot dzeju, esam pieraduši prātā veidot metatekstus, lai spētu nolasīt ietverto vēstījumu, taču Gailes dzejoļu saturs bieži līdzinās prozai, tā teikt – viss uzrakstīts tieši un skaidri tā, lai pat lasītājs, kurš ikdienā dzeju nelasa, tos spētu uztvert. 

Tāpat šajā krājumā vērojama spēle ar valodas līdzekļiem – ar vārdiem un fonētiku. Dažviet zilbes tiek liktas kopā pilnīgi ačgārnā secībā, taču šī radītā skaņa kļūst ļoti efektīva, izrunāta skaļi: "tum / tum / mša / mša (..) tumša / šatum / satums / tum / tum / ša šatum” (22, 23). Dzejolī "daugaviņa, daugaviņa" skatāmas onomatopoētiskas iezīmes ("saimnieks zobenu velk laukā / šče šče” (24)), kuras liek aprakstītās skaņas patiešām arī iztēloties.

Šajā brīdī būtiski ir neaizmirst grāmatas noformējumu un krāsu izvēli, tie ir pamattoņi – sarkans, dzeltens un zils –, no kuriem iespējams uzjaukt visas pārējās krāsas. Savā ziņā to var vienādot ar dzeju, ja ir pamats un iestrādnes, tad visu pārējo var aplikt, uzskrūvēt un uzklāt virsū, radot jaunus un individuālus toņus dzejā. Un Ingai Gailei šāds pamats ir.