Staburagu atradušie

Grāmata "Nopietni pa jokam" pavisam noteikti ir apskatāma atsevišķi kā krāšņs bilžu albums. Te galvenokārt skatāmas fotogrāfa Gunāra Janaiša fotogrāfijas. Skaisti dabasskati Staburaga apkaimē, ainas, kas redzamas rakstnieku mājas pagalmā un tās tuvējā apkārtnē, kā arī iemūžināti daudzi  dažādi mirkļi Māras Svīres un Vladimira Kaijaka ikdienas dzīvē. Šī grāmata ir pārpilna ar vizuāliem iespaidiem un krāsām. Lasītājs redz gan Daugavas ūdeņu, ziedošo pļavu plašumus, saulrieta zeltu un mēness uzaušanas brīnumu, gan ziedu burvību un sīkās dzīvās radības tuvplāna skaistumu.

Māra Svīre aprakstījusi 22 spilgtākos notikumus, vērojumus un kopābūšanas brīžus. Protams, neiztiek bez Valda "Staburaga bērniem", Janča un Marča prototipu meklējumiem, paša Staburaga aprakstu un tā likteni. Tāpat rakstniece daudz stāsta par mājas pārbūvi, apkārtnes labiekārtošanu un dzīves praktisko pusi, kas apliecina, ka latvieši, lai kādas profesijas pārstāvji būtu, tomēr stāv ar abām kājām uz zemes un saimnieko. Turklāt, ja dzīve devusi iespēju dzīvot pie ūdeņiem, tad tiek apgūta arī zvejošanas prasme un kārtīgi iepazītas zivis. Dzīve mājā Daugavas krastā, Staburaga tuvumā, liek iemācīties daudz – arī gribot negribot kļūt par vietējās apkārtnes gidiem.

Staburaga meklētāji. Tā Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dēvēja  cilvēkus, kuri ieradās pie viņiem, jautājot, kā atrast Staburagu. Rakstnieces skatījums uz Staburaga meklētājiem ir divējāds. No vienas puses, viņa saprot cilvēku interesi par neredzamo dabas objektu, jo "sava jēga šai meklēšanai ir un savs skaistums arī – doties apskatīt to, kā nav un ko tikai var iztēloties". (27) Taču Svīre ir arī reālistiska. "Saprotams, žēl, ka Staburags appludināts. Pat ja no rīta līdz vakaram te kaut simti stāvētu krastā un raudātu, Staburags tik un tā iz ūdens neizceltos." (16) Staburaga liktenis ir tāds, kāds ir, un tur neko vairs nevar mainīt. Abiem rakstniekiem kā gidiem nākas atbraucējiem stāstīt par Staburaga likteni, rādīt mājā Staburaga bildes un gleznas. Staburaga meklētāju dēļ rakstnieki piedzīvojuši gan nepatīkamus brīžus, gan dažādus kuriozus. Ir bijuši cilvēki, kuri pārkāpuši jebkādu privātumu, jo, domādami, ka rakstnieku māja ir muzejs, pieplakuši pie logiem, ziņkārīgi skatījušies iekšā. Ir bijuši cilvēki, kuri grasījušies "muzejam" ziedot naudu. Svīrei labpaticis izcelt tieši jocīgākos un smieklīgākos atgadījumus. Spilgtākie no tiem: kāds svešinieks ierodas brīdī, kad abi rakstnieki ķer blusu, zobārsts, kurš latviešu literatūrā vēlas ieviest zombijus, zvejnieks, kurš miglainā rītā pārskatās, ka Daugavā kails peldas nevis Kaijaks, bet gan Svīre. Grāmatā caurvijas smieklīgais ar nopietno, praktiska darbošanās ar pārdomām par dzīvi un dabu.

Diemžēl uzticīgākie Māras Svīres un Vladimira Kaijaka lasītāji izlasīs gaužām maz par to, kā tapuši abu rakstnieku darbi vai kur viņi ņēmuši iedvesmu vienam vai otram literārajam darbam. Svīre vairāk koncentrējas uz dzīves praktisko un sadzīviski ikdienišķo pusi. Darba sākumā vairāk lasāmi dažādu vides un notikumu apraksti, iepazīstināšana ar kaimiņiem un dažādiem ciemiņiem, savukārt grāmatas noslēgumā cits citam seko dažādo augu, dzīvnieku un citas dzīvās radības apraksti.

Grāmata "Nopietni pa jokam" pavisam noteikti ir arī veltījums Vladimiram Kaijakam. Abi rakstnieki vasaras mājā kopā nodzīvoja teju 4 gadu desmitus, taču pēdējos gadus Māra Svīre tur pavada viena. Grāmatā stipri sajūtama mīlestība un cieņa pret dzīvesbiedru, pateicība par kopā pavadīto laiku, kā arī iezogas skumju un vientulības nots. Ne velti grāmatas teksts tiek ieskauts ar  Kaijaka rokrakstā rakstītu dzejoli un viņa tekstu. Māra Svīre bija dzīvesbiedram apsolījusi, ka reiz uzrakstīs grāmatu par pašu piedzīvoto "Staburagā" un tā apkārtnē. Nu šis solījums ir izpildīts.

"Nopietni pa jokam" ir dāvana visiem Staburagā un tā apkaimē dzīvojošajiem. Viens no darbiem, kuru arī varētu apzīmēt kā veltījumu Latvijai simtgadē, jo tas ir par mūsu valsts dabas skaistumu un neatkārtojamību. Un dabas centrā ir cilvēks – it kā nopietns, bet bieži vien pavisam jokains.