Ko viņa izdarīja?

"Lasi tu!" viņa man saka, un es sāku: "Mamma, kas apēda bērnus." Pēkšņi meita atgāž galvu un sāk pilnā balsī smieties: "Ko viņa izdarīja? Viņa ir traka, vai?" Un arī man uznāk smiekli, jo diez vai autore grib bērniem pastāstīt par traku mammu, kas staigā pa pasauli, ēzdama mazuļus, bet iztēle man dzīva, un uzreiz prātā iešaujas izspūrušas raganas tēls ar sarkanām acīm, kura, kūkumu uzmetusi, klimst apkārt. Lai nu kā, bet patiesība mums jānoskaidro, tāpēc es turpinu. Jo tālāk lasu, jo vairāk jautājumu man rodas, bet meitai ne. Viņa pietur gandrīz katru lappusi, neļaujot pāršķirt, un pēta zīmējumus. Tikai pašās beigās man pajautā: "Cik tad viņai īsti to bērnu tur bija?"

Jāatzīst, ka zīmējumu pētīšanā piedalījos arī es – tik daudz nianšu, ka uzreiz nemaz nevar visu ieraudzīt. Turklāt tas sulīgi zaļais tonis apvienojumā ar brūno – latvieša dvēselei tieši desmitniekā. Tik pazīstams un mierinošs, ka tos zobus uz grāmatas vāka pamanu tikai pēc pāris nedēļām. Un arī bažas par apēsto bērnu likteni nerodas ne man, ne meitai. Tāpat onomatopoēzes izdevušās labi garšīgas – uzreiz skaidrs, kad mamma to bērnu salaizījusies, kad norijusi vienā rāvienā un kad pa gabaliņam vien nokrumšķinājusi!

Jāsaka gan, ka tulkotājai uzdevums it nemaz nebija viegls – rakstnieces veidotais teksts ir krietni viltīgs. It kā stāstiņš, it kā skaitāmpantiņš, te lasāms gariem teikumiem, te uzreiz ritmisks, ritmisks! Un tad vēl citāts no pasakas par Sarkangalvīti… Lasot tulkojumu, manī strīdējās pārmantotais grāmatveža gēns un laika gaitā iestrādātais mūziķa gēns. Pirmais pilnām mutēm kliedza, ka viss iztulkots precīzi un pareizi, otrais atspēries apgalvoja, ka ritma spēles tulkojumā tomēr pazudušas. Lai nu kā, plusiņš no manis par ēdamskaņām (un aplausi no grāmatveža gēna)! Taču, citējot pasaku, es noteikti būtu izmantojusi jau zināmo frāzi "To better eat you with!" [1].

Klusiņām pačukstēšu, ka tā arī nepierunāju meitu otrreiz izlasīt grāmatiņu. Kaut arī mēs abas esam mūsdienīgu pasaku un stāstu piekritējas, viņa tomēr labprātāk izvēlas grāmatas, kurās loģiskā ķēdīte ir skaidri izklāstīta – ja pa nakti paliek zem spilvena grāmatu, tad skaidrs, ka visas gudrības saskrien spilvenā; ja mugursoma atsakās iet uz skolu, tad saprotams, ka to aiznesīs uz pagrabu, kur peles tā vien gaida, kad varēs izgrauzt somas stūrī caurumiņu. Taču nedomāju, ka tā ir grāmatas vaina, bet gaumes jautājums.

Un, ja pavisam godīgi, esmu pārliecināta, ka grāmatiņa patiesībā domāta pieaugušajiem. Pirmkārt, mazajam lasītājam skaistie burti tomēr ir par grūtu. Otrkārt, ja bērns intuitīvi sajutīs mīļumu, kas slēpjas starp grāmatas lapām, tad tikai pieaugušais spēs līdz galam iztulkot to patiesi dziļo un viedo autores vēstījumu par mammas un bērna attiecībām. Bet, ja mājās ir mazs prātvēders, kuram tīk stundām ilgi ar mammu vai tēti apspriest redzēto, lasīto, sajusto, tad "Mamma, kas apēda bērnus" būs īstā grāmata!

[1] To better eat you with! – citāts no pasakas par Sarkangalvīti angļu valodā.