"Neputns” izdevis Dainas Auziņas monogrāfiju "Vladimirs Glušenkovs"

"Latvijas nacionālās mākslas skolas kopainā Vladimirs Glušenkovs ilgstoši bijis marginalizēts kā svešāds un neiederīgs, taču citos kontekstos viņa loma mainās un iegūst nozīmi. Būdams izteikts savādnieks, viņš visu mūžu bijis apbrīnojami daudzpusīgs un aktīvs cilvēks, tādēļ ar savu dzīvesstāstu, personību un radošo veikumu spēj raksturot veselu laikmetu un sabiedrību – raksturot to no atraidīta, ignorēta, bet nesalauzta mākslinieka pozīcijām," raksta grāmatas autore. Taču, mainoties paradigmām, mainījies arī skatījums uz Vladimira Glušenkova mākslu, kas nu jau vairākus gadus ir mākslas zinātnieku, kuratoru un kolekcionāru dzīvas intereses objekts.

Daina Auziņa Vladimira Glušenkova radošo mantojumu iepazinusi, vācot materiālus Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iniciētajam pētījumam "UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984", kas vainagojās ar vērienīgu izstādi (2010, "Rīgas mākslas telpa"), kurā Glušenkovam bija veltīta īpaša vērība. Turpinot izpēti, tapusi izvērsta monogrāfija, kas ļauj iepazīt ne vien mākslinieka biogrāfiju, personību un radošo darbību, bet arī līdz šim nebijušā apjomā un kvalitātē reproducētos darbus.

Grāmatas autore tiekusies apzināt un apkopot visu Vladimira Glušenkova daudzveidīgo radošo mantojumu, kas gan ir saglabājies tikai daļēji, jo daudzas no viņa darbības jomām – gan scenogrāfija un performance, gan kinoafišu glezniecība – bijušas pārāk efemeras, turklāt mākslinieks savus darbus, visbiežāk neparakstītus un nedatētus, mēdzis dāsni atdāvināt kolēģiem un draugiem. Tomēr ir saglabājušās vismaz 500 Glušenkova gleznas un aptuveni tikpat daudz zīmējumu, no kuriem lielākā daļa patlaban glabājas Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcijā. Tie vienkopus ar Vladimira Glušenkova dienasgrāmatām un piezīmēm sniedz priekšstatu par to autora rokraksta oriģinalitāti un spēju apsteigt savu laiku.

"Savos nebeidzamajos meklējumos Vladimirs Glušenkovs nejauši uztaustīja to, ko nākamo paaudžu mākslinieki jau apzināti kultivēja savā radošajā praksē – postmodernu pasaules skatījumu – eklektisku, irracionālu un haotisku. Tas loģiski izrietēja no viņa agrīnās intereses par sirreālisma metodiku un tai sekojošās aizraušanās ar masu kultūras iespaidu apropriēšanu popārtā, līdz aizveda pie dekoratīvi ārišķīga ornamenta un abstraktām smilšu gleznām. Tas atspoguļojās gan viņa dienasgrāmatās un specifiskajos programmatiskajos uzstādījumos, gan stājdarbos – gleznās un zīmējumos, kā arī hepeningos, par kuriem liecina viens vienīgs videoieraksts. It kā viegli un rotaļīgi viņa pašizpausmes apliecina laikmetam raksturīgo nenoteiktību un pasaules absurdumu," raksta Daina Auziņa.

Grāmatā iekļautas arī Miervalža Poļa atmiņas par Vladimiru Glušenkovu, kā arī mākslas zinātnieces Anitas Vanagas pierakstīts Vladimira Glušenkova stāstījums par viņa glezniecības principiem. Izdevumu papildina mākslinieka radošā biogrāfija, personu rādītājs un bibliogrāfijas apkopojums.

Vladimirs Glušenkovs (1948–2009) dzimis Rīgā. 1969. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu un 1976. gadā – Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē. Veidojis ilustrācijas žurnālam "Liesma" (1971–1977); strādājis par mākslinieku noformētāju kinoteātrī "Spartaks" (1971–1977) un par mākslinieku inscenētāju Rīgas (vēlāk Latvijas) televīzijā (1976–1996). Veidojis scenogrāfiju vairākām izrādēm Rīgas teātros, kā arī daudziem televīzijas iestudējumiem un raidījumiem, tomēr par savu galveno nodarbošanos vienmēr uzskatījis gleznošanu un zīmēšanu. Dzīves laikā sarīkojis virkni personālizstāžu perifērās ekspozīciju telpās un kopā ar domubiedriem piedalījies vairākās grupu izstādēs.