Nomāktībā rakstītas rindas [1]

Sākumā pāris vārdu par mākslinieces Annas Aizsilnieces veidoto vizuālo noformējumu. Grāmatai ir mazs formāts un cieti vāki, tumši lillā fonā iesakņojušās gaišas abstraktās līnijas, kas atgādina kādu augu stiebru savijumu. Mana kolēģe grafiskā dizainere, paņemot rokās šo krājumu un kārtīgi to izpētot, secināja, ka tas ir veidots profesionāli un ar gaumi, taču īpašu uzmanību viņa pievērsa svītrkodam aizmugurē – tā līnijas stiepjas uz augšu pāri pretējai malai, radot bezgalības ilūziju – viņasprāt, tā ir ne tikai oriģināla, bet arī drosmīga pieeja.

Htoniskie elementi vāka dizainā veiksmīgi saskaņojas ar krājuma nosaukumu, kas uzreiz atsauc atmiņā poētisko teicienu gulēt zem velēnām. Kaut arī kleita ir sievišķības simbols, dzejoļos femīnais aspekts nav dominējošs – Langa skar vispārcilvēciskas tēmas, neakcentējot savu dzimuma piederību. Pati dzejniece komentē krājuma nosaukumu šādi:

Patiesībā sākumā biju paredzējusi citu grāmatas nosaukumu. Bet pēdējie gadi bijuši tādi, ka nāve ar izkapti gājusi pāri, mūžībā devušies daudzi man tuvi un nozīmīgi cilvēki. Tādēļ nolēmu nosaukt grāmatu "Velēnu kleita", kam ir tieša saistība ar folkloru, veļu pasauli, ar to, kā senlatvieši attiecās pret aizsauli.

Bet dzejnieci iedvesmojusi ne tikai senlatviešu folklora. "Velēnu kleitā" apvienotas dažādas reliģijas (savijas ne tikai pagāniskais ar kristīgo, bet arī budisms un hinduisms). Jo nav jau svarīgi, kam mēs, mirstīgie, ticam un kā to saucam – augsto Garu pavēlnieki, mūsu Tēvs debesīs, Buda, Šiva, Višnu, Lakšmī, Avolakitešvāra, Anubiss, Laima, Māra (86) –, svarīgi ir atcerēties – mortem effugere nemo potest [3], kā teica senie romieši jeb, kā rakstīts "Pirmajā Mozus grāmatā", memento, homo, quia pulvis es et in pulveriem revertis [4].

Jau pirmais dzejolis (tā pirmā rinda šajā recenzijā ir izmantota par epigrāfu) ne tikai kalpo par tādu kā ievadvārdu un izskaidro krājuma nosaukumu, bet arī savā ziņā iezīmē vadmotīvu – dzīves un nāves attiecības. Šī caurviju motīva pamatā ir traumējoša pieredze – tuva cilvēka nāve: es visu dienu gaidu nakti / ēst neiespējami, ja tuvais miris / piespraužu sev pierei melna samta brošu / lai skaidrs ikvienam – esmu tumšā mēness pusē (80). Langa pārkāpj atļautā nerakstītos likumus un skar tēmas, par kurām runāt dažādu apsvērumu dēļ sabiedrībā nav pieņemts – par reliģijas jautājumiem, nāvi un slimībām, attēlojot skarbu un nežēlīgu realitāti: mans paziņa, atraitnis, asaras neizrādīja / cīņa ar vēzi desmit gadu garumā tās bija izkaltējusi spēka stiebros / pie kuriem pieturēties, lai nenokristu, // kamēr pie sievas zārka / priesteris aģitē iestāties savas partijas rindās (24).

Formas ziņā krājumā iekļautie dzejoļi ir atšķirīgi: vieni teksti sarakstīti pantmērā, citi – verlibrā, vēl daži – dzejprozā. No pēdējās grupas ir vērts īpaši atzīmēt tekstu ar nosaukumu "saruna", veidotu kā divu cilvēku apmaiņu ar īsziņām par metafizikas tēmām, kurā veikli un asprātīgi tiek iepīta vārdu spēle, indiešu gudrība un pārdomas par vārdu nozīmi: U. kādus tik vārdus neesam izdomājuši / piemēram, elle. kas tā īsti ir? // L. manis pēc, piedāvā citu vārdu, lai raksturotu pasaules stāvokli / ELLE vēl nav tik nodrāzies kā vārds ticība (25–26).

Langas dzeja ir daudzslāņaina, pilna ar alūzijām un simboliem, un, tiklīdz tos sanāk saskatīt, kļūst skaidrs, ka neviena metafora, neviens tēls nav izvēlēti nejauši. Piemēram, dažos dzejoļos parādās alūzijas uz antīko mitoloģiju un vēsturi: šī skaņa: šī skaņa, ko nevaru atkārtot / burtu trūkuma dēļ // sirēnas uzsauc tostu naktij / kas stepētā trako mājas mētelī (53–54); ceru, ka Hārons laipns bija pret tevi / šķērsojot Stiksu, tu viņam stāstīji par savām septiņām liepām // (..) žēl, ka neesmu ar tevi / valstībā, uz kuru vedināja Sokrats / ko lai saku par ziņu pienesējiem un tiesnešiem? (85) Taču viens no visinteresantākajiem šāda veida dzejoļiem ir "Rienci", kas ir veltīts Romas pāvesta notāram un tribūnam Kolam di Rienci (c. 1313–1354): kad zvaigznes lēma, ka Romas tribūna Rienci varai pienācis gals / un Vāgners lika triumfa notīm klust / pienāca brīdis baisas vēstošam ēnu horeogrāfiskam uznācienam (14. lpp.). Riharda Vāgnera vārds nav pieminēts velti – "Rienci" ("Rienzi, der letzte der Tribunen") ir viena no komponista agrīnajām operām, kuru viņš sāka sacerēt Rīgā, un tieši ar šo skaņdarbu aizsākās viņa pasaules slava. Dzejoļa beigās Langa pārsteidz lasītāju ar spilgtu un negaidītu salīdzinājumu: mūsu acu priekšā bezgala skaistas / baltas balerīnas pulcējās kā strutas ap zoba sakni / ap vēl nesen tik stipro tribūnu Rienci // lai to izgrūstu no Romas smaganām / un to darītu ļoti skaisti. Un tikpat skaistas un iespaidīgas ir pēdējās rindas – jo tā bija lēmis Saturns / un tauta tam uzgavilēja (14).

Īpaši jāizceļ arī skanīga un brīvi plūstoša valoda, bagātināta ar apvidvārdiem (piemēram, zimzas, cirslīši, bode), onomatopoētismiem (dzinn – dzinn – dzinn – dzinn (15); putna sauktais: / kirrdik! kirrdik! (63)) un atkārtojumiem, kas veido dzejoļa iekšējo melodiju un skan kā piedziedājums (novembrim vēl nenāk miegs / ča–ča–ča, ča–ča–ča / kas tur iznācis un kliedz? / ča–ča–ča, ča–ča–ča (39); tukša galva tukša galva / mana balva mana balva (65); vēja ziedi viegli mirst, viegli mirst / pieziedlapas maigi irst, maigi irst (68)).

Grāmatas tematiskā uzbūve simboliski atspoguļo cilvēka dzīves ritumu – dzejolis "harakiri" sākas ar liriskā es piedzimšanu: piedzimu piecpadsmit gadus pēc 2. pasaules kara (5), savukārt pēdējais dzejolis "elēģija un vēl" beidzas ar draudzenes aizvadīšanu pēdējā gaitā un gatavību atvadīties no pašas dzīves: ja vien spētu, tavā vietā es gulētu zārkā / un labprāt dotos krāsnī. tu mani atnestu urnā uz mājām (84). Domājot par šīm rindām, es atcerējos Eiripīda lugu "Alkēstida", kuras galvenajam varonim Apolons bija dāvājis iespēju dzīvot mūžīgi, bet (kā jau tas mītos notiek) ar viltīgu nosacījumu: ja Nāve paņems kādu citu viņa vietā. Admēts priecīgi piekrīt dieva piedāvājumam, taču izrādās, ka atrast tādu cilvēku nav nemaz tik viegli – pat sirmais tēvs nevēlas sevi brīvprātīgi upurēt, jo arī viņam gribas vēl mazliet padzīvot. Kas lugā notiek tālāk, nav svarīgi. Galvenā atziņa ir šāda – neviens negrib mirt, un, jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo grūtāk viņam ir šķirties no dzīves. Albērs Kamī to definēja kā dzīvošanas ieradumu (l’habitude de vivre), uzsverot, ka tas cilvēkam veidojas ātrāk nekā domāšanas ieradums [5]. Šādu gatavību mirt sev tuva cilvēka vietā var uztvert kā pārspīlētu patosu vai izmisuma kliedzienu, taču Kamī piedāvā vēl vienu iespējamu interpretāciju – izvēli, ko darīt ar savu dzīvi viņš nosauc par cilvēka kluso prieku (la joie silencieuse), jo viņa liktenis pieder viņam pašam [6].

Rakstot šo apceri, es atcerējos četrus gadus vecu interviju, kuru pirms "Dzejas dienām" bija sniedzis literatūrzinātnieks un mūziķis Jānis Ozoliņš. Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš lasa dzeju, Ozoliņš atbildēja ļoti vienkārši – lai gūtu pārdzīvojumu. (..) Manuprāt, dzejas uztvere ir atkarīga gan no dzīves, gan lasīšanas pieredzes – jo tā ir lielāka, jo vairāk dzeja aizkustina. Liānas Langas dzeja ļauj lasītājam gūt šo pārdzīvojumu. "Velēnu kleita" ne tikai aizkustina, bet vēl ilgu laiku arī turpina dzīvot atmiņā kā atsevišķu rindu, tēlu un metaforu eklektika.

[1] Lines Written in Dejection – Viljama Batlera Jeitsa dzejolis, atdz. A. Eipurs. Jeitss, V. B. Baltie putni. Rīga: Neputns, 2015, 99. lpp.

[2] Langa, L. Velēnu kleita. Rīga: Neputns, 2018, 3. lpp.

[3] Neviens nevar izbēgt no nāves (latīņu teiciens).

[4] Atceries, cilvēk, ka esi pīšļi un par pīšļiem atkal kļūsi. (3:19)

[5] Camus, A. Le Mythe de Sisyphe. Paris: Les Éditions Gallimard, 1942, p. 3.

[6] Ibid., p. 46.