Akadēmiskais centrs
Noslēpumainais radītājs
hommage à raveL
ezera siluets
tās izplatījās istabā
un zem katra krēsla
un arī zem galda
un tālāk aiz grāmatām
un ģipša modeļu
drūmajos skatienos
tās izklausījās kā čuksti
mirušā radītāja
noslēpumainā orķestra
melodija
un tad ienāca sieviete kuru es gaidīju
visu šo laiku
tērpusies vien
mēness baltajā
mirdzumā
ar izlaistiem matiem
ar kādām garām zaļām zālēm acīs
kas lēnām viļņojās
kā tādi solījumi
kas nekad netika doti
tālās nezināmās pilsētās
un tukšās
sabrukušās
rūpnīcās
un es teicu ka zudīšu arī es
kā mirušais radītājs
viņas garajos
matos
ar dažiem ziediem
kas atveras
vakarā
un
aizveras
rītā
ar dažām kaltētām zivīm
kuras kāds izkāris
uz virves
augstu
ogļu noliktavā
un tādā veidā es aizbēgšu
tālu
no šautuves
trokšņa
un drūzmas
es aizbēgšu tālu
pa sasistiem
stikliem
un dzīvošu
mūžīgi
pie griestiem
bet manās acīs
vienmēr
būs
radītāja
mirušā orķestra
noslēpumainās melodijas
(No krājuma "Ar vadītāju sarunāties aizliegts", 1938)
Iespējams
Līst… Un kaut arī man ir skumji jums to teikt: tur bija māja, liela, milzīga māja. Pamesta māja. Bez logiem, tikai balkoni, un liels skurstenis. Tur sēdēja meitene bez acīm, kurai balss vietā bija zieds. Viņa man pajautāja:
– Bet kas ar jums šorīt atgadījās, ka manī tik cieši noskatījāties?
– Ak, nekas īpašs. Es runāju ar Homēru.
– Ar dzejnieku Homēru?
– Jā, ar dzejnieku Homēru un ar kādu citu Homēru, to, kas ir no Voskopojas, kur visu mūžu nodzīvoja kokos kā putns, un tomēr ezera tuvumā bija pazīstams kā «tilta cilvēks».
(No krājuma "Ar vadītāju sarunāties aizliegts", 1938)
"Atmiņas par Konstantinopoli"
L.N.
uz pils marmora piestātnes
ar regulāru intervālu izskalo
garu koku krāvumus
kurus atveduši burukuģi no tālīniem
piekrastes mežiem
daži ir sakrauti no tieviem
smalkiem stumbriem kā meitenes rumpis
bet citi ir no
milzu lieliem
kokiem
līst bez apstājas un spītīgais lietus liedē
nelaimīgos kokus
un marmora plātnes mirdz
kad ūdens tās atkal un atkal apskalo
un debesis vienlaikus smagas un melnas
– nez vai kāds zina, cik tagad varētu būt? –
nekādu cerību tās neļauj dot
(pretējais krasts ir zudis
it kā nekad nebūtu bijis)
un jūra ir tumša un saniknota
kā smagās lietus lāses, kas to kapā
it kā tās būtu pamodinājušas milzīgas dusmas
kuras viņa valda
ar tādām pūlēm
izskatās neviens cits neiederas šai vientuļajā ainavā
vienīgi es – es pats –
stāvu kā sastindzis, un mani rudie slapjie mati
ir salipuši man uz pieres
mīlas mokas atveda mani šai cildenajā krastā
un man visu laiku prātā ir kāda brīnišķa
lepna magnolija
kas šajās vietās
plaukst un zied
(No krājuma "Dzeja. II", 1977)
 ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem grieķu sirreālisma un tā sauktās "30. gadu paaudzes" pārstāvjiem. Papildus rakstniecībai un gleznošanai viņš nodarbojās arī ar kritiku, tulkošanu un scenogrāfiju. Portāls "Ubi Sunt" piedāvā trīs Engonopula dzejoļus Irīnas Rudenko atdzejojumā.){kind=link}