Akadēmiskais centrs
Dzejoļos izskan senās cilts sadzīve ar mūsdienām, tomēr nosu tauta sapņo par senumu, rēķinoties ar cilšu un valodu šolaik nežēlīgo izravēšanu uz globusa skatuves. Tajā pašā laikā gan dzejnieks, gan tauta paļaujas uz Visumu un Mūžību, kas tomēr ik radību sargā no zūdības un nīcības. Centieni saplūst ar pārlaiku, ar senlaiku – to paveic valoda, kas vijas mums līdzi kopš neatmaņas laikiem. Pārpasaulīgais, dabas varenuma un dižsenatnuma gaisotne vai katrā dzejolī tiek viegli atšķaidīta ar kādu "mūsdienību", kas ir kā autora paraksts dzejolī. Brīžiem šķiet, ka tās ir izirušas dainas, kas tiek izvērstas stāstījumā, varbūt mūsdienu cilvēkam tuvākā prozaiskā izteiksmē, ne vairs ritmiskā skaņojumā? Lai vai cik vareni cilvēki šaisaulē gozējušies (arī tu, Vijon!), pāri no viņiem paliek tik kalni un nebūtība. Mierinājums var būt tikai dzejnieks, kas Pindara un Horācija manierē (it kā) iemūžina visus.
Madzjas dzeju atdzejojis mūsu Bābeles torņa atslēgturis Uldis Bērziņš, kurš kā jau vienmēr un, lai arī cik klišejiski tas izklausītos, patiešām paver latviešu lasītāja apvāršņus plašākus, vēl jo vairāk to darīdams ar pašu latviešu valodu. Kur vien Bērziņš pieliek savu vārdu mantnīcu, tur valoda pārtop neoloģiski neomītiskā radījumā. Pat ja ķīniešu dzeja neinteresē vai arī nav drosmes mesties iekšā nezināmajā, tad tomēr valodas dēļ to droši var darīt.
Ķīnieši ir visur, pat manā kāpņu telpā, bet ķīniešu dzeja, turklāt latviski, vēl joprojām ir retums. Tāpēc priecē, ka piedevām tā ir mūsdienu ķīniešu dzeja.
