Cik mīlestības var saska(i)tīt 188 vēstulēs?

Rainis un Aspazija iepazīstas ar Olgu Kliģeri 1921. gadā, kad viņa kļūst par vienu no dzejnieku kaimiņienēm komunālajā dzīvoklī Muitas ielā 4. Olgai šajā brīdī ir tikai 22 gadi, un viņa ir ieradusies Rīgā mācīties un pelnīt iztiku. Raiņa un Olgas Kliģeres draudzība attīstās lēni, taču noteikti.

Krājumā apkopotas gan garākas, intīmākas vēstules, gan arī pavisam īsi teksti no kartītēm. Pievienoti arī dažu kartīšu attēli. Katram tekstam norādīts tā sūtīšanas laiks un vieta, kā arī adresāts un adresants. Pievienoti arī noderīgi paskaidrojumi un vēstulēs minēto personu saraksts. Šāda rūpīga, hronoloģiska kārtība rada dienasgrāmatas iespaidu un ļauj izsekot līdzi visu trīs iesaistīto personu domām un jūtām, sūtot un saņemot vēstules. Protams, daudz kam jāpaliek lasītāja iztēlē, jo ne visas vēstules ir saglabājušās un bieži vien vēstulēs atrodamas norādes, ka konkrēto tēmu nav vēlams apspriest rakstiski. Mēs varam tikai nojaust un iztēloties, kā vēstulēs nolasāmās attiecības un nepabeigtās sarunas norisinājušās klātienē, kad Rainis atkal ir sastapies gan ar Aspaziju, gan ar Olgu Kliģeri. Šie lasītāja iztēlei atstātie starpposmi sniedzas no dažiem mēnešiem līdz pat veselam gadam – 1925. gads vispār nav vēstulēs lasāms. Šajā gadā arī iznāk Raiņa "Dagdas piecu skiču burtnīcu" noslēdzošā daļa, mīlestības dzejas krājums "Mēness meitiņa", aiz kura rašanās stāv viņa mūza – Olga Kliģere.

Rainis ar Olgu Kliģeri bija pazīstams deviņus gadus, četri no tiem iekļauti šajā krājumā sarakstu veidā. Jādomā, kur gan šīs attiecības attīstījušās un kādas emocijas par radušos situāciju paudusi Aspazija? Interesantā kārtā ne izteiktu attīstību, ne dusmu pilnu greizsirdību šajās sarakstēs nemanīju. Ļoti iespējams, daudz kas tiek noklusēts, jo ik pa laikam Rainis izsaka aizdomas, ka vēstules lasa vēl kāds: "Tev kartiņas bija tik skaisti un dziļi rakstītas, un pastā, Rīgā, tās lasa sveši" Tomēr dziļas jūtas vēstulēs neviens neslēpj. Rainim un Olgai Kliģerei tās ir kā jauniem mīlniekiem – tie viens otru slavē, ilgojas, izplūst emocijās, vēlas zināt viens otra ikdienas gaitas un pašsajūtu. Tomēr arī vecuma atšķirība ir manāma – Olga ir koķeta, sapņaina, dažkārt viegli aizvainojama un izplūdusi savās domās, taču Rainis retāk ļaujas jūtu uzplūdiem, kā arī mudina meiteni mācīties un strādāt. Sarakstēs ar Aspaziju visvairāk manāmas rūpes un uztraukums vienam par otru, kā arī saimniecisku lietu kārtošana un informēšana par jaunumiem. Aspazija gan ir jūtīgāka, un pirmajās 1924. gada vēstulēs varam nolasīt viņas mīlestību un bailes attiecībā uz Raini: "(..) es arī gribētu Tev sacīt visus tos senos, mīļos vārdiņus, kur piebērts bij visas mūsu vēstulītes kā narcišu ziediem, bet sirds sažņaudzas – vai šīs puķes nav vītušas, vai viņas Tevi vairs var priecināt? [..] Kad uztraukuma joņi pārgājuši, es jūtos klusa un bailīga, ka man liekas, es esmu visu zaudējuse un man atliek tikai klusi noiet pie malas." Nekādā ziņā nevarētu teikt, ka Rainis pret Aspaziju būtu kļuvis vienaldzīgs, taču, lasot abām sievietēm adresētās, dažkārt pat vienā dienā rakstītās Raiņa vēstules, kas mēdz būt tik līdzīgas arī pēc satura, neviļus gribas tiesāt vai vismaz jautāt – cik tad mīlas te īsti bija?

"Lido, lido" – katra Raiņa un Aspazijas viens otram adresētā vēstule noslēdzas ar šiem vārdiem, taču dzejas krājums "Mēness meitiņa" no Aspazijas rokām tomēr lido Rainim sejā. Aspazija saprot, kas ir Lelde, Siniara un Arita, un arī šajā grāmatā iekļauto vēstuļu un atmiņu lasītājam dzejoļu krājums kļūs daudz saprotamāks un dziļāks, uzzinot, ko viens otram rakstījis Ruris un Lulis. Grāmata noteikti būs saistoša tiem, kas interesējas par šo savādo posmu Raiņa un Aspazijas dzīvē un tā ietekmi uz Raiņa dzeju.

"… Visvairāk gan žēl, ka pats (Rainis) neuzrakstīja savu biogrāfiju. Tikai palika pie runāšanas, pastāvīgi teica: "Jāraksta, jāraksta, citādi nezin ko par mani sadomās, kad manis paša vairs nebūs."" – tā Olga Kliģere savās atmiņās. Tiešām žēl, jo arī šīs vēstules atstāj lielu telpu spriešanai un nezin kā sadomāšanai. Cik mīlestības var saskaitīt, cik mīlas var saskatīt 188 vēstulēs? Vai Olga Kliģere bija dzejnieka mūza vai nesaprastas dvēseles vientulības kliedētāja? Ko izcieta Aspazija un kādēļ panesa šīs ciešanas? Vai tad pats vārda "mīla" autors nav mācējis mīlēt? Vai varbūt viņš pat skatāms kā nedaudz amorāls ģēnijs?

1943. gadā Aspazija raksta Olgai Kliģerei: "Viss ir aizmirsts, pagājis, un kapam pāraugusi zāle, ar to viss izlīdzināts. Man tādas pašas jūtas pret Tevi, kādas jutu, pirms R. nāca starpā. [..] Un Tevi, Olga, esmu vienmēr klusi mīlējusi." Agrāk tik personiskajās, no sabiedrības slēpjamajās sarakstēs šodien varam izlasīt vismaz piecas mīlestības – Rainim pret Aspaziju, Rainim pret Olgu Kliģeri, Aspazijai pret Raini, Olgai Kliģerei pret Raini, kā arī Aspazijai pret Olgu Kliģeri. Tas ir stāsts par izcilām personībām, kuras piedzīvo tādas pašas dzīves situācijas, ikdienišķumu, grūtības, slimības un emocijas (ar kurām ne vienmēr var lepoties), kādas manāmas arī mūsdienu sabiedrībā, iespējams, mūsu pašu dzīvē. Šī grāmata ir ne tikai ieskats slavenā mīlas trijstūrī, bet arī atgādinājums, ka mēs visi tomēr esam cilvēki ar savu tumšo pusi, grūti valdāmām emocijām, kā arī spēju piedot.