Grāmata, kurā novēlēts lasītājam "aizvest dievu līdz orgasmam" (86), liecina par pārmērīgām ambīcijām vai neatklāta avantģēnija nākšanu klajā. Arī apgalvojums "Uzmanību, grāmata satur patiesību!" (13; nav gan skaidrs, vai runa ir par šo grāmatu) nudien paģēr uzmanīgumu jau pirms lasīšanas. Idas Tētis e-grāmatas "Mēs un Pasaules Čoča" titullapā vēstī, ka tajā būs atrodama "dzeja/proza" (1). Izdevums pieejams bez maksas vietnē eraksti.lv* – turklāt šajā vietnē tas lakoniski nodēvēts par "modernu gabalu".

"Grāmata ir elle ar labām vietām" (64). Elli šajā krājumā noteikti pamanīs ikviens, taču ticamība "labajām vietām" strauji zūd, jo pārbieži atkārtojas viens un tas pats. Tekstu kopums rada iespaidu par brīvības un kailuma manifesta skices līmlapiņām, kas nav guvušas galīgo apstrādi un pārdomātas pabeigtības pulējumu. Šķiet, ka šīs dzejas/prozas izteicējs nerimus alkst kailuma, atkailināties kā miesiski, tā garīgi. Īstas svabadības gūšanu dzejas runātājs gūst, kails defilējot gar Brīvības pieminekli un mudinot citus rīkoties tāpat ("Tiesības stāvēt kailam pie Brīvības pieminekļa – tā ir visspožākā / uzvara!", 6). Ar šādu pilsoniskās nepakļaušanās aktu arī pats piemineklis iemanto uzsvērti paustā brīvīguma jēgu – mundierotie godsargi simbolizē vien oficiālus žņaugus brīvībai. Tamlīdzīgs brīvības apliecinājuma motīvs atkārtojas nemitīgi, līdz ar to lasītājam brīvības ideja sāk šķist aizdomīga, garlaicīga, nevilinoša. Lai arī cik bezkaislīgi un nepartejiski ķeros klāt nepazīstamam tekstam, atkārtošanās lasītprieku ievelk staignājā, mudinot pārtraukt lasīšanu, uz ko lasītājam, protams, ir visas tiesības (lasiet Danielu Penaku!).

Lai pateiktu arī kaut ko labu par šo tekstkopu, jāmin, ka brīžiem tā atgādina Reimona Keno (Raymond Queneau) "Stila vingrinājumus" (Exercices de style), kur rakstnieks izmēģina dažādus rētoriskos paņēmienus, lai izstāstītu vienu un to pašu. Taču jāpiebilst, ka Keno vismaz katrā vingrinājumā izmanto citu rētorisko paņēmienu, savukārt Idas Tētis iztiek tik ar dažiem.

Poētika šajā krājumā ir zibsnīga – ja sākotnēji šķiet, ka tās varētu būt kādas atklāsmes, jau pēc dažām lapām tā drīzāk sāk atgādināt sabojājušos elektrodu, kas durstīgi sāpina lasītāja galvu. Izsekojami naratīvi teksti mijas ar izkaisītu un izmētātu vārdu gūzmām, vulgaritāte ("dievs ir tavas galvas klitors", 58) nodod stafeti banalitātēm ("iekrita skūpsts mūsu sirdī / saviļņoja tālas asaras", 29), ko caurmij nevaldāma asociāciju mirga. Brīžiem ievijas arī kāda traģikomiska vārsma ("Post-roks ir garlaicīgāka mūzika / kā apdrošināts autisms", 23). Vārdu spēles ir gan intriģējošas ("gara un laicīga dzeja" (7)), gan savu pliekanību iemantojušas jau pirms vairākām paaudzēm ("kartupeļi-free" (10)). Valodrotaļas ļauj novērtēt, kā neparasti vārdi piebremzē uzmanību un deautomatizē ikdienas uztveri (piemēram, dažādu "īsto" un "izdomāto" divdabju uzskaitījums (8)), tās iesvārsta noteiktā noskaņā, taču par jēgu rada tikai šķietamību.

(Autora) Sāpe ir jūtama. Iedvesma arī. Tomēr šķiet, ka reizēm ir vērtīgāk piedzīvotos/iztēlotos pārdzīvojumus, kas pārveidoti valodiskā paudumā,  pasniegt koncentrētā formā, lai kliedziens būtu pārliecinošs, nevis mākslīgi uzlasāms no izmētāto sāpju drusku un lausku pārdaudzuma. Lasītāju noteikti pārņems pārmērīguma un nesakārtotības iespaids – šķiet, ka publicēts ir pilnīgi viss, kas sarakstīts. Rūpīgāka tekstu atlase ievērojami atvieglotu saziņu starp dzejas personas vēsti un lasītāju, padarot to arī pilnvērtīgāku. Daži dzejoļi, it sevišķi nosacītie eksperimenti, ir saistoši, taču liela to daļa atgādina apmātā skricelējumus, kurš nespēj izvētīt sacerētā kvalitāti un varbūtību iekustināt lasītāja iztēli vai plakstiņus.

Grūti arī saprast, vai noslēpumainais rakstītājs (Idas Tētis) ir valodisks dumpinieks un rakstzīmes lieto, kā nu ienāk prātā vai arī kā nu uzsitas taustiņš, vai arī tomēr savus darbus pats nepārlasa, vai arī neiedod tajos iemest aci redaktoram (tas tomēr ir zināms pašpublicēšanās neierobežoto iespēju trūkums). Tajā pašā laikā pēc tekstu biruma pašā noslēgumā autors atzīst: "tā man sanāca / protams, nav ideāli" (86). Nevar nepiekrist.

 

* www.eraksti.lv/darbi/mes_un_pasaules_coca.html

 

Dalīties