Kāda jēga revolūcijai?

Viena no pirmajām teksta iezīmēm, ko var ievērot jau pašā sākumā, ir tā formāts – autors ir izvēlējies rakstīt stāstu kā dienasgrāmatu no galvenā varoņa, dzīvē daudz pieredzējušā revolucionāra Gičo skatpunkta. Turklāt šī dienasgrāmata ir šķietami adresēta katram bulgāru tautas pārstāvim, kuram varētu veikties pie tās tikt un kurš būtu ar mieru to lasīt, – ne velti abi draugi Gičo un Asenčs nemitīgi risina dialogus, kuros viens no galvenajiem sarunu tematiem ir tieši viņu pašu tauta un tās nespēks vai nevēlēšanās virzīties uz pārmaiņām: "Ar varu atbrīvosim, pretēji šīs tautas paradumiem. Ar varu darīsim brīvus! Varbūt svabada šī tauta aizvien dzīvos pa vecam, bet mūsējie ļaudis vismaz būs kungi savā zemē, bulgāri, nevis turķeļi." Tieši tādēļ Gičo, lai arī gana daudz zākājot bulgārus, raksta savu stāstu kā aicinājumu uz cīņu, kā saucienu uz revolūciju, lai viņa tauta atvērtu acis. Tomēr šis aicinājums ir drīzāk nojaušams nekā uzkrītošs, jo "Augšupceļa" kontekstā nedrīkst aizmirst romāna brīnišķīgi asprātīgo, arī ar dažādiem sarunvalodas izteicieniem un barbarismiem bagāto valodu, kas padara stāstu cilvēcīgu, nevis ieliek grāmatu vienā plauktā ar sausiem, faktu pārsātinātiem romāniem par vēsturi vai "varoņu" monologiem.

Tomēr stāsts ir pamatā par vēsturi un tiecas atainot reālus notikumus. Kāpēc tad postmodernisms? Ne velti "Augšupceļam" to piedēvē – viscaur grāmatā ir stipri jaušama autora ironija gan par aprakstīto laikmetu, gan varoņu dienām un nedienām. Paši varoņi savukārt ir gaužām vienkārši, brīžiem šķietot jau pat parodizēti savās pārliecībās, izteikumos vai rīcībās (un tomēr gribētos piebilst, ka tas nekādā gadījumā neatstāj "lētuma" sajūtu un autoram izdevies ir ārkārtīgi kvalitatīvi) – problēmas var atrisināt, kārtīgi iemaucot ar nūju pa galvu, sasitot ienaidnieku zili melnu vai iesmērējot kādam lērumu ar zagtu naudu. Tāpat Gičo tekstā, pārkāpjot robežu starp lasītāju un stāstītāju, ir tādi atzinumi kā "šī grāmata nu gan ir ievilkusies" vai "tu man vari ticēt, vari neticēt" un tamlīdzīgi.

Uz revolūciju tiek mudināti vienkāršāko tautas daļu pārstāvji, piemēram, kaut vai Asenčs – aitugans no Žerunas, kuram Gičo tik ļoti pieķeras viņu ceļojuma laikā, taču neaizmirst arī norādīt viņa aprobežotību (vai, piemēram, lamas par to, kāds "pļūtbiksis" Asenčs ir) un naivo, mantkārīgo domāšanu, kas visu viņu rotu beigās noved kapā, radot sajūtu, ka nu gan visi saldie sapņi par neatkarību ir izgāzušies.

Lai gan "Augšupceļa" centrā, protams, ir revolūcija un tauta, tas nav vienīgais, kas varoņiem nedod mieru. Starp dialogiem, kuri ietver ne tikai filozofiskas sarunas par lietu vai parādību dabu, bet arī ikdienišķas pārdomas, Gičo savā dienasgrāmatā nododas arī tādiem Balkānu dabas aprakstiem, kā varētu vien klaiņotājs, izbridis visas kalnu takas (un Gičo ceļā, veicot Tautas Lietas uzdevumus, lielā mērā par tādu arī kļūst), reizē arī apcerot cilvēka būtību: "Es teiktu, dabā ir kaut kas neremdināmi skumjš (..) Ja tu tagad aizej apsēsties tai laukā, kad nāk krēsla, tai zilajā stundā, kad gaiss izskatās drīzāk caurspīdīgs nekā neredzams, vispirms tu sajutīsi Dievs zin' ko, kamēr gulēsi un vērosi krēslu un dzelteno zāli, bet pēc tam, brāl, tev uznāks vēl dziļākas skumjas (..). Jo tu saproti, ka tas viss uz tevi neattiecas. Un tu domā: "Ko es te meklēju, kāpēc esmu atnācis, kamdēļ man te palikt?"" (362)

Patiesībā "Augšupceļš" nav tikai par bulgāriem 19. gadsimtā, jo romāna zemteksts ir tikpat aktuāls arī mūsdienās: tas ir stāsts par cilvēka un tautas nostāju pārmaiņu laikā. Un, lai arī mūs no romānā aprakstītā laika šķir teju divi gadsimti, "Augšupceļš" noteikti uzrunās lasītāju ne tikai aktualitātes, bet arī autora bagātīgās, plūstošās valodas, aizrautīgo, plašo dialogu un interesi noturošās sižeta līnijas dēļ.