No gaismas uz gaismu, jeb ko darīt, kad iekšējā atsperīte izstaipās?

"Gaismas vēstures" pamatā ir biogrāfisks romāns par čehu modernās fotogrāfijas tēvu, kura veikums ir līdzvērtīgs, teiksim, slavenā amerikāņu fotogrāfa Edvarda Steihena daiļradei, kas iezīmē estētisko paradigmu maiņu un pāreju no piktoriālisma uz jauno lietišķību. Dzimis 19. gs. beigās nelielā kalnraču pilsētiņā veikalnieka ģimenē, sapņojis kļūt par gleznotāju, taču nonācis praksē vietējā fotogrāfa salonā. Tiecoties aiz provinciālisma robežām, pašā jūgendstila plaukumā devies studēt uz Minheni, kur gūtais mākslas izglītības plašums ļāvis pēcāk atvērt pašam savu fotostudiju dzimtenes galvaspilsētā Prāgā. Tur Františeks Drtikols ieguvis slavu kā elegantu čehu kultūras darbinieku un politiķu portretu autors, bet mākslas fotogrāfijas pasaulē savu vārdu nostiprinājis ar Art Deco stilistikai raksturīgiem, ģeometrizācijai un spēcīgiem gaismēnu kontrastiem pakļautiem sieviešu aktiem. Fotogrāfa biznesu nelabvēlīgi ietekmēja pasaules ekonomiskā krīze, un tas ir viens no racionālajiem skaidrojumiem, kāpēc 1935. gadā Františeks Drtikols pēkšņi pārdeva gan savu studiju, gan dzīves laikā izveidoto darbu kolekciju, lai vairs nekad nepieskartos fotokamerai. Tas īsumā arī viss par galvenā varoņa dzīvesgājumu. Taču Čehijā viņš pazīstams ne tikai kā interesants mākslinieks, bet arī mistiķis un budisma patriarhs, kura dzīvē, autora vārdiem, "ir vairāk nezināmā nekā zināmā", atstājot brīvu telpu radošai fantāzijai.

Šis romāns ir krāšņa vēstures, interpretāciju un iztēles mozaīka – iespējams, saistošākais kādas reāli eksistējušas personības dzīves izklāsta veids. Turklāt tas rakstīts 2. personā, kas stāstam piešķir sirreālu klātbūtnes noskaņu, it kā galvenais varonis sēdētu man blakus un mēs abi klausītos viņa dzīvesstāstu, kur beigās mēs abi būsim kļuvuši par vienu veselu. Izsmalcinātā un detalizēti vidi aprakstošā valoda ir kā labi noslīpēti fotokadri, kas apzināti tuvināta arī paša fotogrāfa poētiskajam izteiksmes veidam, par ko var spriest pēc viņa dienasgrāmatām un vēstuļu fragmentiem mīļotajai no frontes, kas organiski iekļauti grāmatā un eleganti atrisina kara periodu varoņa dzīvē. Vēsturisko faktu klātesamība, kas meistarīgi un viegli uzbur laikmeta kontekstu caur galvenā varoņa acīm un tādējādi personificē vēsturi arī lasītājam, ir tikai romāna pirmais līmenis. Tāpat kā gaisma romānā kļūst par ietilpīgu un daudzslāņainu metaforu – sākot no ārējās, fiziskās gaismas, kas nepieciešama analogās fotogrāfijas tapšanai, līdz iekšējai, ko varonis meklē un atrod sevī. Fotogrāfa dzīvesstāsts ir kā bāze, uz kuras autors risina gaismas jēdziena tēmu, būtiskos dzīves jautājumus. Un fotografēšana un fotosalons ir šīs gaismas meklēšanas arēna. "Gaismas vēsture"  ir aizraujošs kāda vīrieša pieaugšanas stāsts par domājoša, mūžam ar sevi neapmierināta mākslinieka iekšējo tapšanu, vientulību, gaismas un patiesības meklējumiem. Tas ir stāsts arī par to, ka vienā brīdī dzīve noriebjas neatkarīgi no sasniegtā, alkas iztērējas, iekšējā atsperīte izstaipās, sapņu piepildījums realitātē izrādījies tikai vārs atspulgs no sākotnējās ilūzijas un arī nav TAS. Par mūžīgu vilšanos sevī un dzīvē kā tādā. Un par neatkarīgas personības uzdrīkstēšanos sekot intuitīvajam ceļam, kas katram jānoiet vienam pašam, un pavadoņiem, no kuriem neviens nav mūžīgs un paliekošs. Par atļaušanos iet gaismas ceļu, kas dara brīvu un varbūt kādreiz kaut kur arī aizvedīs. Jo varbūt jēga slēpjas nemitīgā pasaules atklāšanā jeb savas patības izgaismošanā mūža garumā. 

Lauma Lanceniece ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja foto krājuma glabātāja.