Skandināvu leģendas tumšiem vakariem

Geimens ir rakstījis gan filozofiskas piedzīvojumu grāmatas bērniem un pieaugušajiem, gan tikpat atzītas grafiskās noveles un komiksus. Viens no galvenajiem tēliem viņa grāmatā "Amerikāņu dievi", pēc kuras motīviem tiek uzņemts arī seriāls, ir Trešdiena, angliski – Mr Wednesday ­­­­–, kas patiesībā ir tas pats skandināvu Odins, jo vārds Wednesday nāk no Odin's day /"Odina diena" (tāpat kā Thursday/ceturtdiena – Thor's day/Tora diena, Friday/piektdiena: Frigas diena). Taču "Amerikāņu dievi" ir traks, ironisks ceļojums pa mūsdienu Ameriku, kur leģendāriem tēliem nemaz tik labi neklājas. Ar leģendām Geimens strādājis arī, piemēram, rakstot scenāriju filmai "Beovulfs" pēc anglosakšu eposa motīviem (2007), kur galvenais ļaunais tēls, briesmoņa Grendela māte, ir nevis vienkārši milzu briesmonis, bet arī Andželīna Džolija augstos papēžos. Tādēļ vēl jo neparastāk, ka grāmatā "Skandināvu mitoloģija" rakstnieks sižeta ziņā no sevis nav pielicis gandrīz neko. Protams, mūsdienu populārā kultūra joprojām spēlē lielu lomu, taču pat paši norvēģi atzīst, ka grāmatā iekļautie stāsti teju mats matā atbilst labi pazīstamajiem ziemeļu mītiem [1]. Tāpat grāmata ir pilnībā piemērota visai ģimenei.

"Skandināvu mitoloģijā" ne pārāk hronoloģiskā secībā apkopoti 15 stāsti par skandināvu dievu piedzīvojumiem, kā centrālie tēli izvirzīti "Visu tēvs" Odins un viņa (ērtības labad teiksim) dēli Tors un Lokijs. Par rāmi kalpo skandināvu mitoloģijas laika nogrieznis – visa sākums un skaidri noteiktais pasaules gals, Ragnarjoks. Grāmatas ievadā Geimens pats stāsta:

Fakts, ka pasaulei un stāstam pienāk gals [..], padarīja dievus, sarmas milžus un visus pārējos par traģiskiem varoņiem, traģiskiem ļaundariem. (10. lpp.)

Tik tiešām – skandināvu mitoloģijā ir skaidri noteikts, ka reiz pienāks pasaules gals, un ir zināms, kā un kur nomirs visi ievērojamākie mītiskie varoņi. Grāmatā tas ik pa laikam tiek arī atgādināts, pat dzīru un dažādu pārpratumu ainās. Lai arī tas var kļūt nedaudz apnicīgi, dažos pēdējos grāmatas stāstos lasītājs tēlus jau ir iepazinis, sižets kļūst nobriedušāks, pazīstamāks, un varoņu neizbēgamā nāve iegūst traģiskāku, pat aizkustinošu noskaņu.

Taču daļa tēlu ir pazīstami jau no paša sākuma, un ne jau pateicoties Snorres Sturlusona "Edai" vai citiem ziemeļniekiem. Tas nāk no pavisam citas puses. Intertekstualitātes ziņā "Skandināvu mitoloģija" ir neparasts paraugs mūsdienu populārajai kultūrtelpai – tāpat kā pats autors par sevi saka jau pirmajā lappusē, nevar noliegt, ka milzīgai lasītāju daļai pirmā sastapšanās ar Toru, Lokiju un citiem ir "Marvel" komiksos un filmās. Līdz ar to tēlu izskats, uzvedība un rīcība gribot negribot tiek pakārtota mūsdienu populārajai kultūrai un tās nestajiem vēstījumiem. Protams, latviešu lasītājam daļa ideju un ainu saistās arī ar "Brīnumzemes" sērijas "Skandināvu tautu pasakām", kuras ir nenoliedzami drūmākās no visām sērijas pasakām, taču tajās netiek pieminēti skandināvu dievi – tikai pa kādam trollim un milzim.

Pašā grāmatā nebūt nemana autora citiem darbiem raksturīgo dekonstrukciju vai ironiju, viņa mākslinieciskā brīvība izpaužas vien dialogos un retās piezīmēs: Geimena izslavētās stāstnieka dotības ir ļāvušas uzrakstīt ģimenei draudzīgu, klasisku mītu atstāstu. Latviskais tulkojums reizēm pat vairāk atkāpjas no viendabīga, mītiska stila. Piemēram, ja oriģinālā saspēle starp cilvēkēdāju un Lokiju

"How's Freya? Is she as beautiful as they say?" – "If you like that sort of thing," said Loki ("Norse Mythology", 112. lpp)

ir negaidīta un komiska, tomēr viendabīga, tad latviskā tulkojuma

"Kā klājas Freijai? Vai viņa ir tik daiļa, kā izrunāts? – Ja tev patīk tāds tips, – Lokijs attrauca ("Skandināvu mitoloģija", 100. lpp.)

liek domāt par mūsdienīgāku virsslāni. Līdzīgus piemērus var atrast daudzos grāmatas dialogos. Bet varbūt latviešu mītiskie varoņi vienkārši nemēdz jokot vai runāt par sadzīviskām tēmām.

Diskusija par mītu tēliem un mūsdienu supervaroņiem noteikti interesē kultūras antropologus, taču jāatzīst, ka dažos aspektos filmu un komiksu Tors, Lokijs un Co. Geimena grāmatai nāk par labu. Šie tēli ir ieguvuši konkrētas personības un mūsdienu cilvēkam saprotamas motivācijas un rīcības, cilvēcību. Pat ja filmās un komiksos tie rīkojas nesaprotami, vienmēr ir konkrēta sižeta virzība un pamatojums, labais tomēr uzvar ļauno, visiem ir bērnības traumas utt. Īstie skandināvu mīti ir, maigi izsakoties, savādi.

Katrs tēls ir savtīgs un var vērsties pret visiem citiem, vardarbība tiek atalgota ar vardarbību mūžīgā "svētlaimē" Valhallā ar citiem kareivjiem. Stāstos, lai arī ne centrāli, tomēr parādās nebeidzami kari, verdzība, nodevības, divdomīgi mājieni un pasaulē lielākais kuģis, viscaur būvēts no miroņu nagiem. Ja to, kāpēc senajiem skandināviem varēja patikt doma par āžiem, kurus nokauj un apēd, bet pēc tam, pareizi saliekot kaulus, atdzīvina, vēl var saprast, uzskati par pasaules radīšanu un uzbūvi ir daudz sarežģītāki nekā lielākajā daļā citu mums zināmo mītu. Arī skarbāki. Šie dievi vis neizvēlas varoņus no cilvēku vidus un nepiedalās mūsu karos, viņu pasaule ir kaut kas diezgan vājprātīgs. Vairākkārt minēju, ka Geimens mītus tikpat kā nav izmainījis, bet viņam tas patiesībā nemaz nebija jādara. Skandināvu mitoloģijai izpušķošana nav nepieciešama.

Protams, grāmata ir paredzēta arī jauniem lasītājiem, tajā ir daudz ikdienišķu dialogu un gana daudz joku, tādēļ skarbie mīti neizpaužas visā savā godībā, kas ļoti nepatika, piemēram, šogad mūžībā aizgājušajai fantāzijas rakstniecei Ursulai Le Gvinai, kura "The Guardian" recenzijā grāmatu nodēvē par "pārāk labsirdīgu" [2].

Geimena "Skandināvu mitoloģija" ir gana labsirdīga, bet nevairās arī no nodevībām un vardarbības, nāve vienmēr ir klātesoša. Mītu tēliem un sižetiem autors pieiet ar lielu cieņu un sev raksturīgo aizrautību, tāpēc grāmata noteikti ir piemērota, lai pirmo reizi iepazītos ar senajām ziemeļu leģendām ārpus komiksu pasaules. Par to, vai tās stāstus var veiksmīgi klausīties, sēžot pie ugunskura, grūti spriest, taču tumšos vakaros ar tējas krūzi lasīt un ielūkoties mums pilnīgi svešā pasaulē gan noteikti var.

[1] www.dagsavisen.no/kultur/gaiman-med-norron-hit-1.931152

[2] www.theguardian.com/books/2017/mar/29/norse-myths-by-neil-gaiman-review

[3] Gaiman, N. (2017) Norse Mythology, W. W. Norton & Company, London: 2017