Vienmuļā tukšuma traģika

Grāmatā apkopoti deviņi stāsti ar samērā lakoniskiem nosaukumiem, taču ļoti izmeklētiem un zīmīgiem katra stāsta noformulēšanai. Stāstos sastopam dažādu vecuma grupu, uzskatu, dzimumu un orientācijas galvenos varoņus, un, lai gan katra dzīves notikumi, problēmas un pieredze ir atšķirīga, nepārprotami var saskatīt līdzības – nedaudz tukšuma, nedaudz vilšanās, pamatīgas, taču pavisam normālas nobīdes no standarta cerībām. Tādā veidā ieraugām līdzīgas situācijas no dažādiem skatpunktiem.

Lielākā daļa stāstu rakstīta pirmajā personā, taču daži arī trešajā un īpašai varoņa izpratnei – viens pat otrajā. Jādomā, ka lasītāja spēja iejusties galvenajos varoņos gan ir ļoti atkarīga no vecuma – stāstos minēti gan "aifoni", indietis "feisbukā" un Džastins Bībers, gan arī sevi izsmēlusi laulība, mātes vešana uz teātri un alcheimers. Līdz ar to par mērķauditoriju varētu nosaukt vecuma, sabiedrības slāņa un dzīves situācijas ziņā "vidējo cilvēku", taču šaubos, vai kāds no mums būtu gatavs sevi saukt par vidējo. Domāju, ka saistoši un izklaidējoši šie stāsti būs tiem, kuri spēj identificēties ar varoņiem un situācijām, taču tiem, kas dodas dzīvē ar cēliem mērķiem un augstām cerībām, šis krājums varētu šķist samērā depresīvs un pārāk piesaistīts ikdienišķumam.

Stāstus lasīt ir viegli, taču tajos ir arī kāda dziļāka doma, simboliski priekšmeti un izteikumi, kā arī fundamentālas patiesības un cilvēka psihes īpatnību izcelšana. Var just, ka tēli veidoti rūpīgi, tiem ir sava pagātne un vērtību sistēma, kaut iepazīstam tos tikai no dažām situācijām, atmiņām, domām un reakcijām. Liela uzmanība pievērsta detaļām, kas rada tik tiešām interesantu tipiskumu. Bieži vien stāstos notiek kāds negaidīts, taču pieklusināts (traģikai jāpaliek normālai) pagrieziens. Turklāt tas ne vienmēr meklējams stāsta noslēgumā – dažreiz jāatgriežas tieši pie virsraksta, lai noteiktu galveno varoni vai problēmu. Meistarīga ir arī rakstnieces spēja izteikt stāsta izpratnei nozīmīgu informāciju pavisam netieši, taču nepārprotami.

"(..) principā tā (dvēsele) varētu viņos būt, bet pārdzīvojumu gadījumā vienādi turējās pie jēdziena, ka sāp sirds, nevis dvēsele, un dzēra sirdszāles vai šņabi, vēlams, labā kompānijā. Viņi nebija dzērāji. Toties viņiem bija stabils darbs." ("Tumsa") Apmēram šādi varētu raksturot lielāko daļu stāsta varoņu. Dažreiz viņi dodas ceļojumos ar autobusu vai kuģīšiem, dažreiz ikdienu iztraucē kāds sūtījums, jauna atmiņa vai iemīlēšanās. Stāsti ir piesātināti ar ironiju un dažkārt arī tīri ticamiem paradoksiem: ""Es gribu nomirt," viņš saka klusā balsī, stāvot pie plīts, pie mūsu dārgās pannas, kura lēti pirkta izpārdošanā, tikko nomazgājis olas siltā ūdenī, lai būtu drošs, ka nesaslims ar salmonelozi." ("Sastingums") Tieši šīs spilgtās, sadzīviskās detaļas padara stāstus tik saistošus un tajā pašā laikā pievērš uzmanību lielākām un mūsdienu cilvēkam aktuālām problēmām: "Bēgļi grib dzīvot, bet manējais pie pannas grib mirt." ("Sastingums") Tēlu tipiskuma raksturošanai rakstniece nevairās ne no rindkopu gariem teikumiem (bez liekvārdības), ne arī rupjiem izteicieniem dzimtajā un citās valodās.

Krājuma noslēguma stāstā "Tumsa" galvenā varone atskatās uz savu dzīvi līdz konkrētam punktam, tādā veidā cenzdamās izprast savu pašreizējo stāvokli. Līdz ar to, līdzīgi kā ar iepriekšminētajiem pavērsieniem stāstu beigās vai sākumā, šķiet, ka šis stāsts kalpo kā kopsavilkums vai atklāsme par šīs mazsaturīgās un absurdās dzīves rašanos un spēju ar to sadzīvot. Ieraugām, ka šiem visiem ikdienišķajiem cilvēkiem, dažkārt savādiem un ne vienmēr simpatizējošiem, līdzi nāk kāda tumsa, kāds tukšs posms, kurš licis viņiem meklēt kompromisu vai plānu trūkstošā aizpildīšanai. Tomēr, kā redzam, plāni ne vienmēr ir kontrolējami, nākotne un pat sava paša rīcība nav paredzama un galu galā – varbūt viss, ko par tādām svarīgām lietām kā, piemēram, laimi un savu vietu zem saules var pateikt, ir "tad redzēs".