Akadēmiskais centrs
"Materia Botanica" var skatīt gan kā turpinājumu notikumiem, kuri aizsākti romānā "Silta zeme", gan kā neatkarīgu vēstījumu, kas pāršķir jaunu, vēl neiepazītu lappusi šķietami jau zināmo tēlu dzīvē. Salīdzinot pirms desmit gadiem iznākušo romānu, "Materia Botanica" šķiet nosvērtāks, piezemētāks, saturiski un izjūtās dziļāks darbs. Pieaugšana un garīgais briedums: šie būtu divi vispiemērotākie jēdzieni, ar ko raksturojami grāmatas varoņi un romāns kopumā. Ir jūtams, kā šo desmit gadu laikā mainījies, attīstījies un pilnveidojies romāna vēstījums, ko neapšaubāmi ietekmējusi arī rakstnieces pašas daudzveidīgā literārā un personīgā pieredze, jo, lai arī kā gribētos tam nepiekrist vai oponēt, tomēr laiks maina cilvēkus, un desmit gadi ir ilgs laika posms.
Tāpat kā "Siltā zemē", arī "Materia Botanica" vēstījums ir pirmās personas vienskaitļa formā un galvenais vēstītājs joprojām ir neparastais Daniels. Viņa stāstījumu papildina ne tikai Līvas (mātes) un Andrē (tēva), bet nu arī Nellijas (māsas) un Vū (mīļotās) dienasgrāmatu fragmenti. Līdz ar to romāna vēstījums iegūst jaunas dimensijas un lasītājam ir iespēja uzzināt informāciju un tās interpretāciju ne tikai no Daniela un viņa vecāku, bet arī pārējo notikumos iesaistīto personāžu skatpunkta. Tieši nupat iznākušajā romānā dienasgrāmatās veiktajiem ierakstiem piešķirta daudz nozīmīgāka loma, nekā tā bija "Siltā zemē". To apliecina tas, ka vairākas darba nodaļas veido tikai norišu dokumentācijas dienasgrāmatās.
Arī "Materia Botanica" turpinās jau "Siltai zemei" raksturīgā telpas un laika nekonkrētība. Lai gan romānā minētas tādas varoņu atrašanās vietas kā Āfrika, Tokija, Francija, tomēr joprojām Žoludes tekstu caurvij "nekur un nekad" taktika (kā to nodēvējis rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis (1961) recenzijā par "Siltu zemi"). Daniels, viņa vecāki, māsa un draudzene it kā atrodas kādā konkrētā pasaules kontinentā, valstī, pilsētā, mājā, viesnīcas numurā, stacijā, lidostā, parkā, ielā, kafejnīcā, grāmatnīcā. Tiek minēti arī šo vietu un objektu īsi, bet detalizēti apraksti. Piemēram, nelielais izklāsts par stacijas perona apkārtnes kokiem: "Mazliet tālāk auga cipreses. Cupressus. Pavisam mežonīgas, neapcirptas. Es piecēlos, lai aizietu līdz tām. Skuju lapiņas tām bija maigas un pilnas ar zvārguļveida čiekuriem, kas bija krustveidīgi atvērušies." (328) Taču būtiski piebilst, ka romāna varoņi neidentificējas ar šīm vietām, objektiem un reālijām, jo nespēj apstāties, viņi atrodas mūžīgā kustībā, ko ik uz soļa pavada nemitīgi meklējumi, baiļu un pazušanas sajūta par pagātnē, tagadnē un nākotnē piedzīvoto un vēl tikai gaidāmo. "Nākotne. Šis ir biedējošākais no jēdzieniem, kas var ievest izmisumā gandrīz ikvienu." (325) Romāna pirmajā daļā šāds dzīvesveids bija raksturīgs visai ģimenei, otrajā grāmatā pastāvīgo bēgšanas un sevis, savu īsto māju atrašanas taktiku izmanto galvenokārt Daniels, Nellija, Andrē un Vū. Arī laika kategorija romāna varoņiem, šķiet, neeksistē vai arī nav būtiska. Precīzu darbības laiku sarežģīti noteikt arī lasītājam. Tās tikpat labi varētu būt gan mūsdienas, gan kādas iepriekšējā gadsimta desmitgades. Tēli mitinās savā iekšējā, mītiskā laikā un telpā un rīkojas saskaņā ar tiem, būdami ārpasaulīgi.
Elements, kas simboliski "pārceļojis" no romāna pirmās daļas uz "Materia Botanica" un saglabājis savu nozīmīgo vietu Daniela apkārtējās pasaules un tuvo cilvēku uztverē, protams, ir daba. Otrajā grāmatā dabas un cilvēka saikne top arvien ciešāka un nepārraujamāka. Daba, it īpaši zeme, koki, to lapas, augļi, zari, stumbri, atvases romāna galvenajam varonim kļūst par miera un harmonijas ostu, cerības, ticības, spēcīgas dzīvotgribas un nākotnes apliecinājumu. Daniels norāda, ka "dabu saprotu tikai es", tāpēc "es devos tai pretī" (329). Šis izteikums apliecina Daniela un dabas īpašo saikni, divu radniecīgu matēriju tuvību un saplūšanu. "Koku atmiņa ir pilna ar cilvēkiem." (256) Būtiski, ka tik spēcīgas jūtas pret dabas pasauli spēj izjust tikai Daniels. Par otru tēlu, kas spēj izprast dabas valodu un zīmes un identificēties ar tām, uzskatāma Nellija. Tas saistāms ar abu īpatnējo, juteklisko un intīmo garīgo un fizisko tuvību, radniecību. Pārējie romāna varoņi nespēj rast ne tikai saikni, bet arī jebkāda veida sapratni ar dabu un tās norisēm. Par piemēru var uzskatīt Kiras nepatiku pret Daniela lielo interesi par kokiem un Līvas neizpratni par to, ko darīt ar dēla iedēstītajiem augu stādiem. Tomēr darbā "Materia Botanica" nav atainota tikai sakaltusi, dzīvības sulas zaudējusi un pamazām mirstoša daba, kas sasaucas ar varoņos dominējošajām iekšējām emocijām. Šajā romānā kokiem ir arī "augļi, kas pilni ar dzīvību" (288), tie zemē, siltā un radniecīgā, dzen jaunas atvases jeb cilvēkbērnus, kas vieš cerību un ticību šīs ģimenes un tai apkārtējo cilvēku nākotnei.
Par veiksmīgu uzskatāms apgāda "Dienas grāmata" lēmums romānu "Materia Botanica" izdot kopā ar tā pirmo daļu "Silta zeme", tādējādi radot vienotu veselumu, ko šķietami nošķir tikai viena lapaspuse, kas sevī apslēpj desmitgadi. Īpaši atzinīgi vērtējams abu romānu izdevuma noformējums (Jāņa Esīša vāka dizains), kurā izmantota mākslinieces Daces Lielās (1957) glezna "Nacionālais parks" (2013). Līdzīgi kā romānos vērojama cilvēka un dabas dievišķā vienotība, tā arī Daces Lielās mākslas darbs un Ingas Žoludes teksts veido savstarpēju maģisku saplūsmi un mijiedarbību.
Romāns "Materia Botanica" uzskatāms par robežpunktu un fundamentālu izvēļu veikšanas aktu. "Siltās zemes" bangojošais un neprātīgais skrējiens ir pierimis un pakāpeniski noslēdzies. Danielam un pārējiem varoņiem nākas apstāties, izanalizēt un izvēlēties. Rīkoties, lai arī kādas būtu šīs rīcības sekas, jo koku lapotņu un cilvēku kaislību savītajam labirintam kaut kur ir jāatšķetinās, lai tā vietā taptu un augtu jaunās atvases.
Kā "Materia Botanica" atklāšanā akcentēja Inga Žolude, stāsts ir nevis par tekstiem, bet gan par cilvēkiem. Arī šis romāns veidots par cilvēkiem, kas alkst pēc visiem labi saprotamām un pazīstamām, tomēr reizēm tik ļoti grūti iegūstamām un pieradināmām matērijām: mīlestības, drošības, ģimeniskuma un laimes.
Berelis, G. Inga Žolude "Silta zeme". [Tiešsaiste.] [Skatīts 20.11.2018.]. Pieejams: berelis.wordpress.com/2008/09/01/inga-zolude-silta-zeme/
 pazīstama jau kopš 2002. gada, kad publicēti pirmie autores stāsti un recenzijas. Pēc sešiem gadiem dienasgaismu piedzīvoja rakstnieces pirmais romāns "Silta zeme" ("Dienas Grāmata", 2008), ar kuru autore apliecināja savu unikālo talantu un rakstības stilu, poētiski un ļoti izjusti reflektējot par intīmām un cilvēciski traģiskām tēmām, izraisot gan sabiedrības un kritiķu atzinību, gan nesapratni un nopēlumu par to, kā rakstniece varējusi tik brīvi atainot tādu marginālu un diskutablu tematu kā incests. Lai arī kādus pretrunīgus viedokļus romāns izpelnījās, tomēr ar to Žolude latviešu literārajā vidē sevi pieteica kā neordināru un savdabīgu rakstnieci, "sava ceļa gājēju". Tagad, pēc desmit gadiem, autore lasītājus iepriecinājusi ar ilgi gaidīto "Siltas zemes" turpinājumu "Materia Botanica" ("Dienas Grāmata", 2018), kura darbība aizsākas tajā pašā vietā, kur noslēdzās stāsta pirmā daļa. Jāpiebilst, ka tautā jau folklorizējies teiciens par to, ka "labs nāk ar gaidīšanu", ir pilnībā attiecināms arī uz nupat izdoto Žoludes romānu.){kind=link}