"i luv u, babe"

Stāstā "Barsa" darbojas Dinārs, Anna, Rio, Elīza un citi, Dināram nemitīgi esot par kādas sievietes iekāres objektu vai pat kvēlu mīlestību, tomēr viņam pašam būt kādai uzticīgam īsti prāts nenesas. Šķiet, gruzd arī aizvainojums par dzimtenes netaisnībām: "Parādi man kādu tur Latvijā, kuram rūp tikums, latvisks dzīvesveids... kas tas tāds vispār ir? Varbūt to zina kāda pārdevusies politiķe tautiskos bruncīšos, kurai vienā acu zīlītē atspīd dolārs, otrā apzeltīts valdnieka krēsls?" (21)

Barsa – tās vilinājums un pārsvarā grūtā sasniedzamība – ir viens no stāstu vadmotīviem. Tā ir Barselona, pilsēta Spānijā, tomēr ne tikai: Barsa ir nebeidzama izklaide un aizraujoša ballīte; vieta, kur ir silti un labi; kur ikkatrs var atbrīvot instinktus un padoties kārdinājumiem. Barsā var un pat vajag skraidīt peldšortos, čībās un saulesbrillēs, "katrs vakars Barsā ir karnevāls, katru vakaru uz skatuves iznāk spoži personāži, vecie aiziet, nāk citi. Skatuves nekad nepaliek tukšas" (64). Šī vieta līdzās tās ģeogrāfiskajai reālijai kļūst drīzāk simboliski tverama, un autors to pretnostata varoņu šaurajām telpām svešumā; cilvēkiem, kas sasniedzami vien ar aprautām, lakoniskām un bilingvālām īsziņām ("mums vajadzēs massive bed" (29)). Tikpat nesasniedzama kā Barsa ir laime dzimtenē, par ko nemitīgi atgādina atmiņas un asociāciju virknes, kuras veido dažādas smaržas, vietas, sajūtas: tā ir cielaviņa, pirts, kāršpupas, brūklenes.

Tāpat nozīmīga loma stāstos ir pašu varoņu pārdomām par identitāti un dzimteni, lielā mērā arī par to, kādi komponenti veido laimi. Vai ir vērts pielāgoties jaunajam vai tomēr ir jātiecas atpakaļ pie saknēm? To, piemēram, otrajā stāstā "Tetovētāja piektā stunda" apcer Georgs: "Kāds rūgtums, apzinoties savu klaidoņa likteni un domājot par savu zemi, kas pagaidām kartē vēl iezīmēta, bet tauta gluži kā pēc kādas neredzamas jaunākās paaudzes bumbas sprādziena izsvaidīta pa visu pasauli." (94)

Nomāktība, šķiet, vieno visus stāstu varoņus, kad viņi apzinās, ka jāsadzīvo ar sevi, ar pilsētu – vai tā būtu Rīga vai Londona –, jo kārotā mājiņa ezera malā pagaidām ir tikai sapņa līmenī, un vēl jāpaspēj nenoslīkt mīlas sarežģījumos, kuri gan arī radušies pašu vainas dēļ. Un visam pāri – ilgas pēc brīvības no itin visa, kas nospiež un rada nemieru.

Es lasīju "Divi stāsti par Barsu" vilcienā. Šķiet, tas bija gandrīz trīs stundu brauciens, kura laikā paspēju izlasīt gandrīz visu grāmatu, negribot no tās atrauties – tās sižets bija gana aizraujošs, lai gan ne tā nianses paliks atmiņā, bet gan drīzāk stāstu skaudrā realitāte un spilgtās asociācijas, kas pazīstamas, iespējams, teju katram otrajam latvietim, kurš dzirdējis stāstus par mūsdienu emigrācijas pieredzi vai – arī ļoti iespējams – pats bijis spiests doties svešumā.