Putns ir viens no visbiežāk sastopamajiem dzejas tēliem, un liekas, ka visas tā nozīmju nianses ir jau sen aprobētas, taču šoreiz tīklos ir nokļuvis patiesi eksotisks eksemplārs. Kaut kas spilgts un latviskajai tradīcijai neparasts un vienlaicīgi tik ļoti savs kā vecāsmātes Dziesmu grāmatā uzieta pastkartīte ar kādu Dienvidu salu faunas pārstāvi. Brīžiem tas iedziedas autores balsī, brīžiem noraugās uz viņu no malas kā visur klātesošā Dieva acs.
Leitmotīvi caurauž krājumu, pakāpeniski uzburot suģestējošu, nedefinējamu atklāsmju pilnu pasauli, kurā liekas – nekas nenotiek tāpat vien. Vajag tikai ieraudzīt visu reizē, un tev izdosies notvert to, kas pārskrien grāmatas lapām kā ēna un viegla brāzma no spārnu nemanāmajām vēdām.
Pati autore saka: "Bieži vien divi vārdi pulcina ap sevi pārējos kādā kārtībā neatkarīgi no manis un manī nepazūd sajūta, ka šī kārtība uz mani attiecas. Vai varbūt uz mani attiecas manas dzimtas saknes, jūra un putni? Vai varbūt uz mani attiecas tā dzīve, notikumi, kurus nav iespējams piedzīvot? Ilūzija, ka to būs iespējams piedzīvot caur dzeju? Vai varbūt tā ir vienīgā iespēja atcerēties labāko no visa, ko esmu aizmirsusi?"
Autore vēlas sajust, atcerēties: "..Veca saleniece/ noraugās uz ligzdošanas vietu/noskaita tēvreizi/ un turpina novākt laukakmeņus.."
Krājumā "Saleniece un putnu pārdevējs" jaušama īpaša intimitāte, personiskums, no kura dzejniece nekautrējas. "Saleniece un putnu pārdevējs", debijas krājums, pārsteidz ar savu poētisko gatavību un savdabību, kura ne mirkli nav pašmērķīga.